paaugstināta temperatūra - 172 (deminutīviņš) [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

172 (deminutīviņš) [24. Jul 2018|17:41]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
pēc ļoti nejēdzīgas terapijas reizes (vismaz ne bezjēdzīgas - izrunājām to manu "šī ir slikta sesija" sajūtu un sapratām, ka tā nāk tikai no manām iekšām, jo no malas šķiet tieši tāpat; sesija vienkārši neatbilda kaut kādiem maniem standartiem) izgāju ārā īgna un haotiska. nebija pavirzījies uz priekšu nekas. lēkāju savā runā apkārt un pāri izrunājamajam "kodolam", nespējot izsisties cauri kaut kādam spēka laukam.

un tad pēkšņi man pieleca kaut kas, kam nebiju varējusi ilgstoši pieskarties, lai arī ar terapeiti jau sen pie tā strādājam. iemesls (vai vismaz daļa iemesla), kādēļ man šķiet, ka es nedrīkstu neko darīt. kādēļ jebkas, kam pieķeršos, izgāzīsies. kādēļ visas iespējas es pati sabotēju, lai tikai varētu pateikt: "re! es taču teicu, ka man neizdosies/es nepratīšu!"

visu laiku pieņēmu, ka tas tādēļ, ka mūsu ģimenē bija dziļi ieaudzis pazemības kults. nabadzība bija tikums. strādāt fizisku darbu, rauties melnās miesās un pretī neko nesaņemt ir pareizā lietu kārtība. katrs, kas kaut ko panāk, katrs, kam ir mazliet naudas, ir zaglis, krāpnieks un liekulis. šis domāšanas veids, protams, nav mazsvarīgs un ir ielicis pamatus, bet zināju, ka tas nevar būt viss.
un šodien apjēdzu, ka īstenībā pie tā ir vainojams arī mans fiziskais ķermenis. nu, netieši. es esmu maziņa. vienmēr esmu bijusi ļoti bērnišķīga, vēlu piedzīvoju pubertāti, par puišiem baigi neinteresējos. un tādēļ (galvenokārt, auguma dēļ) mani vienmēr visi ir uzrunājuši deminutīvā. gan ģimenē, gan skolā, gan ārpus tās. mani neuztvēra nopietni, par manām dusmām/aizvainojumu pasmējās, jo tas bija "mīlīgi". kad mēģināju runāt ar klasesbiedriem par vienaudžu lietām, par mani smējās. jo es biju sīkā. mani cilāja, mētāja, nepamanīja. sīkā. vistrakāk bija vidusskolā, kad cilvēks cenšas būt vecāks par saviem gadiem. vārdos man tas varbūt izdevās, bet mana balss, apaļvaidzīgā seja un bērna ķermenis neļāva nevienam mani uztvert kā līdzvērtīgu. es joprojām biju sīkā. un tad es kādā brīdī vienkārši pārstāju mēģināt. un es joprojām ar autoritātes figūrām un svešiniekiem (kas manā prātā ir viens un tas pats) runāju pīkstīgā bērna balstiņā. pilnīgi automātiski.
bērnam neizdošanos piedod. bērns neko nemāk, bērnam neko nevajag uzticēt, no bērna neko daudz negaida. un, kad tu uztici bērnam kaut ko svarīgu izdarīt, viņš visu salaiž dēlī. tu piedod, jo tas taču ir bērns, bet nekad vairs šādu kļūdu nepieļausi.

un, kad apvieno vecmammas tieksmi raut visu ārā no rokām un dzīt prom, sakot "tu taču nemācēsi", tēva mājās valdošo pazemīgi nolaistu acu kultu un šo mūžīgā bērna mentalitāti, nav jau nekāds brīnums, ka manam prātam pašam ar sevi ir bērna un pārlieku sargājošas mātes attiecības.
Linkir doma

Comments:
[User Picture]
From:[info]logu_skidrums
Date:24. Jūlijs 2018 - 18:28
(Link)
tā ir. izteiktas fiziskā izmēra atšķirības ļoti ietekmē pašvērtējumu. pat, ja attieksme no apkārtējiem nav tik izteikta. kur nu vēl, ja ir.

prieks, ka tu turpini izprast lietas. progress. (:
[User Picture]
From:[info]temperature
Date:24. Jūlijs 2018 - 18:41
(Link)
paldies.
man pašai gan šķiet, ka es jau ilgi sēžu uz vietas.
[User Picture]
From:[info]logu_skidrums
Date:24. Jūlijs 2018 - 18:48
(Link)
tikai tāpēc, ka tu tik maza. (: bet pakūļāties uz vietas ir normāli. atklāsmes nerodas tukšā vietā. vajag pamalt uz riņķi pirms tam. frustrāciju gan saprotu. man katra ksilofona nodarbība bez izmērāma progresa šķiet zemē nomests laiks. tad sev saku to pašu, ko tev. un plānoju nākamo.
[User Picture]
From:[info]temperature
Date:24. Jūlijs 2018 - 18:50
(Link)
"tāpēc, ka tu tik mazs"? (:
es mēģināšu sev iestāstīt, ka tas ir okei. jo es jau arī jaunas lietas nemācos tādēļ, ka tās nevar apgūt momentā. tad kāda jēga? :D
From:[info]homebound
Date:25. Jūlijs 2018 - 11:30
(Link)
wow, šitas ir interesanti un grūti aptverami. nu, kā tāda abstrakta ideja, kura ir jāpārlasa skaļi ilgi, lai paturētu galvā. veiksmes viņu atpazīt un nokaut!
[User Picture]
From:[info]temperature
Date:25. Jūlijs 2018 - 11:44
(Link)
nezinu, man tas šķiet tik absolūti pašsaprotami. es esmu bērns. un māte arī, pati sev sitot pa pirkstiem.
bet tev iepriekšējās terapijas laikā arī bija kaut kāda doma/vizualizācija, kas tev šķita skaidra un ērta, bet es nespēju to saprast.
From:[info]homebound
Date:25. Jūlijs 2018 - 11:46
(Link)
Nu tāpēc jau laikam mums ir katrai pašai sava terapija. :D Bet tas jau viss ir par to proceu, kā līdz tai atklāsmei nonāc. Man nav tā procesa, un tā no zila gaisa to domu ir grūti iemežģīt galvā. Un droši vien arī otrādāk. Es spēju izsekot, kad lasu, bet tā pazūd, kad beidzu lasīt. Nu tā. Bet tiešām prieks! Terapija ftw!
[User Picture]
From:[info]temperature
Date:25. Jūlijs 2018 - 12:00
(Link)
vēl jau redzēs, ko terapeite teiks par šito manu "atklāsmi". ļoti bieži lietas, kas man sākumā šķituši neapgāžami eureka momenti, ātri vien nogrimst aizmirstībā.

un varbūt tev grūti, jo tev ir tieši pretējā problēma. tu vienmēr esi bijusi tikai māte. turklāt labais mātes tēls - rūpīga, uzmanīga, čakla, nekad nepaceļ balsi un vienmēr apčubina citus. manu smadzeņu kontrolējošā puse, kas ieņēmusi overprotective mātes lomu, un bērnišķīgā impulsu daļa, kas dzīvo pēc šīs mātes noteikumiem, ir tev absolūti svešs koncepts. reizēm es pati nezinu, vai līdz galam saprotu tur to attiecību dinamiku.
From:[info]homebound
Date:25. Jūlijs 2018 - 12:28
(Link)
jā, bet kaut kur jau tam bērnam man arī jābūt. tikai tādam samežģītam, nebērnam. bet tas laikam man viss uz iekšu.

tas atkal ir tas mans process. atrast to bērnu un saprast, ko viņš vispār grib. :D