| 172 (deminutīviņš) |
24. Jul 2018|17:41 |
pēc ļoti nejēdzīgas terapijas reizes (vismaz ne bezjēdzīgas - izrunājām to manu "šī ir slikta sesija" sajūtu un sapratām, ka tā nāk tikai no manām iekšām, jo no malas šķiet tieši tāpat; sesija vienkārši neatbilda kaut kādiem maniem standartiem) izgāju ārā īgna un haotiska. nebija pavirzījies uz priekšu nekas. lēkāju savā runā apkārt un pāri izrunājamajam "kodolam", nespējot izsisties cauri kaut kādam spēka laukam.
un tad pēkšņi man pieleca kaut kas, kam nebiju varējusi ilgstoši pieskarties, lai arī ar terapeiti jau sen pie tā strādājam. iemesls (vai vismaz daļa iemesla), kādēļ man šķiet, ka es nedrīkstu neko darīt. kādēļ jebkas, kam pieķeršos, izgāzīsies. kādēļ visas iespējas es pati sabotēju, lai tikai varētu pateikt: "re! es taču teicu, ka man neizdosies/es nepratīšu!"
visu laiku pieņēmu, ka tas tādēļ, ka mūsu ģimenē bija dziļi ieaudzis pazemības kults. nabadzība bija tikums. strādāt fizisku darbu, rauties melnās miesās un pretī neko nesaņemt ir pareizā lietu kārtība. katrs, kas kaut ko panāk, katrs, kam ir mazliet naudas, ir zaglis, krāpnieks un liekulis. šis domāšanas veids, protams, nav mazsvarīgs un ir ielicis pamatus, bet zināju, ka tas nevar būt viss.
un šodien apjēdzu, ka īstenībā pie tā ir vainojams arī mans fiziskais ķermenis. nu, netieši. es esmu maziņa. vienmēr esmu bijusi ļoti bērnišķīga, vēlu piedzīvoju pubertāti, par puišiem baigi neinteresējos. un tādēļ (galvenokārt, auguma dēļ) mani vienmēr visi ir uzrunājuši deminutīvā. gan ģimenē, gan skolā, gan ārpus tās. mani neuztvēra nopietni, par manām dusmām/aizvainojumu pasmējās, jo tas bija "mīlīgi". kad mēģināju runāt ar klasesbiedriem par vienaudžu lietām, par mani smējās. jo es biju sīkā. mani cilāja, mētāja, nepamanīja. sīkā. vistrakāk bija vidusskolā, kad cilvēks cenšas būt vecāks par saviem gadiem. vārdos man tas varbūt izdevās, bet mana balss, apaļvaidzīgā seja un bērna ķermenis neļāva nevienam mani uztvert kā līdzvērtīgu. es joprojām biju sīkā. un tad es kādā brīdī vienkārši pārstāju mēģināt. un es joprojām ar autoritātes figūrām un svešiniekiem (kas manā prātā ir viens un tas pats) runāju pīkstīgā bērna balstiņā. pilnīgi automātiski.
bērnam neizdošanos piedod. bērns neko nemāk, bērnam neko nevajag uzticēt, no bērna neko daudz negaida. un, kad tu uztici bērnam kaut ko svarīgu izdarīt, viņš visu salaiž dēlī. tu piedod, jo tas taču ir bērns, bet nekad vairs šādu kļūdu nepieļausi.
un, kad apvieno vecmammas tieksmi raut visu ārā no rokām un dzīt prom, sakot "tu taču nemācēsi", tēva mājās valdošo pazemīgi nolaistu acu kultu un šo mūžīgā bērna mentalitāti, nav jau nekāds brīnums, ka manam prātam pašam ar sevi ir bērna un pārlieku sargājošas mātes attiecības. |
|