148 (kastaņi plaukst) |
[16. Apr 2018|21:32] |
|
|
|
Comments: |
loģiski. vājums ir nespēja pretoties nevēlamajam. sāpes, diskomforts, bailes, nogurums utt. no tā nebēgt būtu pretdabiski. tiem, kas kalti ciešanās, nav grūtāk apgūstamas prasmes par būšanu vājiem.
ai, nu, "kalti ciešanās" skan tik dramatiski. man ir visparastākā deviņdesmito gadu bērnība, un pēc tam esmu dzīvojusi pārsteidzoši viegli. nav jau bijis iemesla tādas, tik cietas ādas audzēšanai.
laikam vienkārši biju pārspīlēti jūtīgs bērns.
vairums cilvēku ir kalti ciešanās. "visparastākā bērnība" ir sinonīms "toksiska bērnība". jūtīgumu neizvēlas. droši vien, ka biji pārspīlēti jūtīga. es arī. jo jūtīgāk cilvēks, jo vairāk cieš. jo vairāk cieš, jo vairāk nocietinās. jo vairāk nocietinās, jo mazāk pacieš vājumu.
vēl doma. kad sasitu pirkstus pret gultas kāju, kliedzu dusmās. dusmās uz ķermeni. sāpēt par tādu sīkumu ir nepiedodama nodevība. kā ko tādu var uzdrošināties!?
ķermenis tak ir vārgs, par to man pilnīgi vienalga. es dusmojos tikai tad, ja tas saslimst. | |