Kopš es ritīgi sapratu kas ir trauksmes, un sāku ar tām strādāt, to ir palicis stipri, stipri mazāk. Es pat nezinu - trauksmju iemesli ir mazinājušies, vai es esmu atradusi kā sevi mentāli nolikt vietā kur trauksmes rodas mazāk un ir vieglāk nomierināties. Man šķiet, ka puse no manas pusaudžu gadu hiperaktivitātes bija neveiksmīgi veidi kā tikt galā ar nervozumu un cilvēkiem.
Nav forši saprast ka tas viss nav pazīme faktam ka tu esi The Chosen One, un par tevi nav pareģojumu, ka tā nav absolūti unikāla parādība, par kuras atklāšanu kādam piešķirs Nobela prēmiju, ka tie nav dēmoni kas tevī mājo. Godīgi, pārsvarā nav pat pārāk forši ar to visu strādāt. Bet ir forši tajā brīdī, kad tu apsēdies un saproti ka kaut kādā mērā ir izdevies, un jau kādu nedēļu vai divas esi bijis pez trauksmes. Bž.