| 136 (pašpārliecinātība ir mīts) |
[13. Feb 2018|14:35] |
es neesmu īgns cilvēks. es smejos visur un vienmēr, smaidu un laipni sarunājos. man ir teikts, ka no manis staro prieks, tāda kā tā esence. manuprāt, tas arī ir iemesls citu nepatikai pret mani. es uzvedos kā pamuļķe, un tas var atgrūst. man jau pašai arī nepatīk pārāk priecīgi cilvēki.
bet priekš tāda smaidīga cilvēka es ļoti mīlu negatīvo. es ar baudu runāju par savām negatīvajām iezīmēm, pieredzēm, atmiņām. visur es vispirms redzu slikto. nekas man nepatīk. visa komunikācija ar mani ir vienkārši klausīšanās manā čīkstēšanā - es esmu nogurusi, tas nav labi un šitas nav labi, tas man nepatīk un šitas man nepatīk. brīnos, ka man vispār ir draugi. jo tas jau ir tik dziļi, ka melnā humora un tumšu lietu (filmu, attēlu, stāstu) izbaudīšana ir tikai ziediņi. melns purvs ir mana ikdiena. un es tur jūtos bez gala komfortabli.
arī, stāstot terapeitei par savu ģimeni, es ilgi un gari runāju par mūsu nabadzību, tēva alkoholismu, mātes skumjām. sajutu lepnumu, kad viņa bija šausmās, dzirdot par to, kāds tirāns bija mans vectēvs. es peldos šajā perversajā baudā.
un tas taču ir tik slimi.
bet vismaz jau otrās terapijas sesijas sākumā es pēkšņi aptvēru, ka šis upura/nabadziņa sindroms ir tas, ar ko patiešām jāstrādā, nevis tāds aptuvens “zema pašvērtējuma” koncepts. |
|
|
| Comments: |
Personīgi nedomāju, ka tas ir "slimi" drīzāk cilvēcīgi un loģiski, jo ar Tevi ir noticis, kas draņķīgs un Tev gribas dzirdēt, ka tas bija tiešām draņķīgi un galīgi ne ok. Bet izskatās, ka jau esi nākošajā līmenī, ja apzinies, ka upura loma nav veselīga, ar to arī apsveicu, es arī pavisam nesen pie šādas atklāsmes nonācu un šobrīd maigi cenšos sevi no tās izcelt.
es īsti nezinu, vai tā ir tāda apstiprinājuma meklēšana. es mēdzu arī pati sevi nostādīt situācijās, kurās jūtos ļoti nepatīkami, jo.. man laikam tas vienkārši patīk. man patīk sūdzēties par to, kā pasaule man dara pāri, un tikt pažēlotai.
varbūt tas ir kaut kāds vecāku mīlestības trūkuma komplekss.
Kā teiktu dažu subreditu apmeklētāji, "broken normal meter" - bieža pazīme, ka bērnība nav bijusi tā jaukākā un lietas, kas citiem šķiet vājprātīgas, liekas pašsaprotamas.
Ir kādi ieteikumi no pieredzes, kā to sindromu pievaldīt?
esmu ievērojusi tikai to, ka šī "kāds es nabadziņš" balss galvā drusku pieklust tikai tad, ja tiešām izdodas kaut ko sasniegt (kaut vai pavisam nelielu) vai ja tu esi ļoti aizņemts ar kaut kādām lietām, kas tev sagādā prieku.
bet ne velti esmu nonākusi pie terapeita, varbūt uzzināšu, kā ar to tikt galā. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}