123 (pēcrandiņa pārdomas divos naktī ar sāpošām kājām) |
[25. Nov 2017|13:15] |
atceries, ka tu neesi pasaulei neko parādā.
atceries, ka tu neesi atbildīga par visu citu cilvēku labsajūtu. atceries, ka reizēm drīkst sevi un savu pašsajūtu nostādīt augstāk par apkārtējiem. atceries, ka tu drīksti dusmoties. atceries, ka tu drīksti riskēt izklausīties dumja un piecreiz pārjautāt (jo var gadīties, ka beigās tev izrādīsies taisnība; un, ja arī ne, nav liela nelaime). atceries, ka tu drīksti uzstāt, drīksti īgņoties, sūdzēties, cimperlēties, ja situācija ir tāda, kurā tas patiesībā būtu adekvātāk nekā tavs uzspēlētais dzīvesprieks. atceries, ka tu drīksti teikt nē. tu drīksti iebilst. tu drīksti nepieņemt svešus viedokļus.
beidz lauzties katram podiņam par vāciņu. |
|
|
Comments: |
Bet varbūt tu esi podiņš, ne vāciņš? Feel sad for both of you.
tad podiņš ar mainīgām malām, kam neviens vāciņš nekad ilgstoši neder.
don't be. domāju, ka ne tikai es tev teikšu, ka šādi ir labāk.
Es ar tevi ļoti lepojos. Šīs ir visskaistākās atziņas.
Diemžēl tev pie viņām būs jāatgriežas atkal un atkal, paies mēneši, līdz nāks dabiski. Bet nāks. No sākuma katra reize būs kā atklājums, bet tad (!) - bet tad nāks! Es apsolu!
šis manī marinējas jau kādu laiku, bet tagad, kad kārtējo reizi apraku izjūtas citu labsajūtas labad un smaidīju caur pilnīgu apnikumu, aptvēru, ka vispār jau nevajag tā darīt. ka es drīkstu nebūt "labā meitene", kas vienmēr ar visu ir mierā. un sajūta ir laba. tikai jācenšas nepāršaut pār strīpu, jo robeža ir ļoti šaura. | |