94 |
[21. Maijs 2017|19:01] |
ārā ir tas brīnišķīgais dzert-pludmalē-lasīt-grāmatas-parkā-braukt-ar-riteni-jebkur laiks, bet man ir drusciņ temperatūra, plaušas tā vien prasās izrauties no krūtīm un ļoti, ļoti skumji. komunicēt ar cilvēkiem kļūst arvien grūtāk, un tas smagi rīvējas ar mājāssēdēšanas apnikumu, jo pēkšņi nekur vairs nespēju rast sev vietu. zied kastaņi, tie vienmēr mani spējuši padarīt teju līdz asarām laimīgu, bet šoreiz šķiet, ka manas skumjas zied kastaņu svecēm. vēlos apskauties, mīlēties un saņemt skūpstus, bet nevēlos runāt. vēlos skatīties vecas filmas, aizbraukt vienatnē līdz mežam, pieskarties koku stumbriem un pagulēt sūnās. kaut kāda saplīsusi vientulība, sprausloju un speru tās lauskas prom, negribu, nevajag, nedrīkstu. man nav tiesību justies nelaimīgi.
kaut kā tik izmisīgi pietrūkst. |
|
|
Comments: |
es arī raudātu, ja spētu ļaut sev to darīt.
haha, izrādās, ka, lai izplūstu asarās, nepieciešams tikai uzzināt, ka darba termiņš nu nekādi nav aizbīdāms par dienu uz priekšu. bet tas drusku tā kā palīdz, tagad spēju 'pieņemt savu likteni'.
cheers! es visu dienu vnk laiku pa laikam raudu, un manam sunim ir pārāk karsti, lai ar mani mīļotos. un viņš ir pārāk maziņš, lai ietu ilgākās pastaigās par 5km, so we're stuck at home and I can't
man drusku skauž tava spēja vienkārši apraudāties, kad vēlies/tas ir nepieciešams.
bet, lai nesēdētu mājās, jūs taču varat sēdēt vismaz parkā, vai ne?
jā, vismaz par to prieks. tagad vairs arī neuzaudzēju tās sāpes līdz nelabumam, līdz paliek fiziski slikti, vienkārši raudu, kad uznāk kaut vismazākā vajadzība, un pēc tam uzreiz mazliet vieglāk.
man diemžēl tas ienāca prātā tikai dienas beigās, un šodien ārā pasēdējām tikai kādu laiciņu pēc pieciem, bet, jā, turpmāk sēdēsim parkā. es gan šodien izlikos, ka strādāju, bet teorētiski to varēju darīt arī parkā.
es arī gribētu apgūt šo prasmi.
ai, bet galu galā viss būs labi. arī mājas mūs neaprīs.
eksistences neapmierinošais stāvoklis.
nu bet kā lai ar šito tiek galā?
Man likās, ka šajā gada laikā skumst tikai vientuļi cilvēki.
tāpēc jau es saku, ka man nav tiesību šādi justies. kaut kas tajā vispārējā pavasara vientulībā ir aizķēris arī mani, un nezinu, kā lai to pieskārienu no sevis nokrata.
bet vēl jau varbūt esmu nevis skumja, bet tikai slima.
Jā, tā droši vien būs slimība. Veseļojies! | |