| 94 |
21. Maijs 2017|19:01 |
ārā ir tas brīnišķīgais dzert-pludmalē-lasīt-grāmatas-parkā-braukt-ar-riteni-jebkur laiks, bet man ir drusciņ temperatūra, plaušas tā vien prasās izrauties no krūtīm un ļoti, ļoti skumji. komunicēt ar cilvēkiem kļūst arvien grūtāk, un tas smagi rīvējas ar mājāssēdēšanas apnikumu, jo pēkšņi nekur vairs nespēju rast sev vietu. zied kastaņi, tie vienmēr mani spējuši padarīt teju līdz asarām laimīgu, bet šoreiz šķiet, ka manas skumjas zied kastaņu svecēm. vēlos apskauties, mīlēties un saņemt skūpstus, bet nevēlos runāt. vēlos skatīties vecas filmas, aizbraukt vienatnē līdz mežam, pieskarties koku stumbriem un pagulēt sūnās. kaut kāda saplīsusi vientulība, sprausloju un speru tās lauskas prom, negribu, nevajag, nedrīkstu. man nav tiesību justies nelaimīgi.
kaut kā tik izmisīgi pietrūkst. |
|