Comments: |
man šķiet, ka baidos kļūdīties. šī nevēlme izrādīt iniciatīvu ir iesēdusies tik dziļi, ka pat, staigājot ar kādu pa veikalu, es neatļaušos līdz galam izteikt, ka gribu alu, bet likšu otram to izdomāt pašam.
otrais noteikti ir mazāk kaitinošs nekā pirmais (vismaz priekš manis), jo man liekas, ka tas norāda, ka tu gribi dzirdēt citu cilvēku viedokli, lai sakārtotu savas domas, kamēr pirmais liek domāt kā es esmu kaut kāda miskaste, kurā izgāzt visu negatīvo, kas sakrājies. šķiet, ka manas kaitinošās īpašibas ir pārtraukt citus, kad viņi runā ar saviem komentāriem un vienmēr gribēt paturēt pēdējo vārdu
jā, pārtraukšana ir kaut kas, kam jāpievērš uzmanība, manuprāt. viss, protams, atkarīgs no situācijas, bet, ja, piemēram, mani pārtrauc, es automātiski pieņemu, ka viss manis teiktais ir muļķības, ko es vispār iedomājos un ka man nekad dzīvē vairs nevajadzētu vērt muti vaļā.
Nav tik traki. Tev ir pārspīlēts iespaids par savu kaitinošumu.
Problēmu gan esi izpratusi diezgan labi. Vēlme pēc ārējā apstiprināuma dzen to apspriest, bet bailes no nosodījuma neļauj atzīties risinājumā.
tev toties ir neprecīzs iespaids par to, kas ir kaitinošs.
Kaitinošumam ir dažādas pakāpes. Tev knapi izdodas sasniegt viszemāko. Tas ir tajās reizēs, kad paliek drusku par daudz tavas atvainošanās, baidīšanās, atkāpšanās un visa cita veida uzvešanās kā pelnrušķītei bez fejas. (:
Nja, mani gan tas kaitina.
Un ne jau tas, ka tu tā klusiņām visu darīsi pa savam, you do you, girl, galu galā es tevi mīlu un atbalstīšu, vienalga, kā tu tiksi vai netiksi ar lietām galām.
Bet mani sarunas laikā kaitina tas, ka es jūtu, ka tu uzvelcies, ja es mēģinu tev izskaidrot, kāpēc tev sniedzu šo konkrēto padomu, un pēkšņi es esmu ievilkta pilnīgi negribētā diskusijā par to, kā darīt lietas.
Man nepatīk tikai tā daļa, kur tu visai spēcīgi strīdies man pretī. Pietiktu tak ar: "O, paldies, tā ir ideja." Būsi izrunājusies, būsi uzklausījusi draugus, saņēmusi savus validation, bet nebūs jātērē laiks ar diskusiju par to, ka tu to tā pat nedarīsi. Vilks paēdis un kaza dzīva.
Šo rakstu apzinoties, ka es arī reizēm strīdos pretī padomiem, un cenšos to mainīt. Domāju, ka gan strīdēšanās pretī, gan uzvilkšanās, kad tev palūdz padomu un strīdas pretī, ir nedrošības un nepārliecinātības par sevi sekas.
Tā ir tāda dilemmas imitācija, kas, manuprāt, ir pilnīgi nevajadzīga.
lūk, es tieši gribēju likt logu_skidrums pajautāt *tev*, cik ļoti ne-kaitinošs ir šis mans paradums. :)
varbūt nepieciešamība strīdēties pretī rodas no manas mūžīgās vēlmes taisnoties. es vēlos līdz sīkumiem paskaidrot, kādēļ tieši šis padoms man neder (vai der tikai daļēji), lai tu saproti un neapvainojies, ka neesmu tam sekojusi.
"dilemmas imitācija" ir perfekts veids, kā to aprakstīt, paldies. kad tā padomā, manā dzīvē nudien ir aizdomīgi daudz dilemmas situāciju. | |