Nja, mani gan tas kaitina.

Un ne jau tas, ka tu tā klusiņām visu darīsi pa savam, you do you, girl, galu galā es tevi mīlu un atbalstīšu, vienalga, kā tu tiksi vai netiksi ar lietām galām.

Bet mani sarunas laikā kaitina tas, ka es jūtu, ka tu uzvelcies, ja es mēģinu tev izskaidrot, kāpēc tev sniedzu šo konkrēto padomu, un pēkšņi es esmu ievilkta pilnīgi negribētā diskusijā par to, kā darīt lietas.

Man nepatīk tikai tā daļa, kur tu visai spēcīgi strīdies man pretī. Pietiktu tak ar: "O, paldies, tā ir ideja." Būsi izrunājusies, būsi uzklausījusi draugus, saņēmusi savus validation, bet nebūs jātērē laiks ar diskusiju par to, ka tu to tā pat nedarīsi. Vilks paēdis un kaza dzīva.

Šo rakstu apzinoties, ka es arī reizēm strīdos pretī padomiem, un cenšos to mainīt. Domāju, ka gan strīdēšanās pretī, gan uzvilkšanās, kad tev palūdz padomu un strīdas pretī, ir nedrošības un nepārliecinātības par sevi sekas.

Tā ir tāda dilemmas imitācija, kas, manuprāt, ir pilnīgi nevajadzīga.

(Reply to this) (Thread)

lūk, es tieši gribēju likt logu_skidrums pajautāt *tev*, cik ļoti ne-kaitinošs ir šis mans paradums. :)

varbūt nepieciešamība strīdēties pretī rodas no manas mūžīgās vēlmes taisnoties. es vēlos līdz sīkumiem paskaidrot, kādēļ tieši šis padoms man neder (vai der tikai daļēji), lai tu saproti un neapvainojies, ka neesmu tam sekojusi.

"dilemmas imitācija" ir perfekts veids, kā to aprakstīt, paldies. kad tā padomā, manā dzīvē nudien ir aizdomīgi daudz dilemmas situāciju.

(Reply to this) (Parent)