Par Tekstiem - 12. Aprīlis 2010

Subject:	Eleanor H. Porter: Polyanna
Time:	00:22

Par Poliannu pirmoreiz uzzināju, strādājot pie bēdīgi slavenā diskusiju raksta par masu inteliģenci. Karlīna tekstā pamanīja apzīmētāju “Polyanna-ish”, un man nācās atzīties, ka šo atsauci neuztveru.
Tūlīt tika nolemts šo kļūdu labot, un, rau!, piedāvāju lasītājiem Eleanoras H. Porteres 1913. gada romāna “Polianna” apskatu, balstot to uz sešām Karlīnas ieteiktajām nodaļām.

Īsi par sižetu: bārene pārvācas pie bagātas un piktas krustmātes un salauž visiem sirdis ar savu sakāpināto optimismu, kas izpaužas “priecāšanās spēlē”. Spēles noteikumi ir ārkārtīgi vienkārši; jebkurā dzīve situācijā atrast, par ko priecāties, un izvirzīt šos situācijas elementus apziņas priekšplānā. Piemēram, ja lelles vietā jums uzdāvināti kruķi, jāpriecājas, ka tie jums nav nepieciešami, t.i., ka jums viss ir kārtībā.

Ultra-pozitīvisms, kas ir iemiesots grāmatas titulvaronē, kaitina. Ievērojami mazāk nekā ‘Happy-Go-Lucky’ Popijas pozitīvisms, bet tāpat kaitina. Labais un sliktais, patīkamais un nepatīkamais, kā arī ar šiem konceptiem saistītās sajūtas ir atkarīgas no kontrastu pastāvēšanas. Skaļi paziņojot, ka par jāpriecājas par visu, zūd priecāšanās jēga. Cilvēks, kas pieņem beznosacījuma prieku par savu pašmērķi, kļūst sasodīti neobjektīvs un atsvešināts no ‘īstās pasaules’.
Protams, neeksistē absolūti sliktas situācijas. Priecāšanās spēlē uzvarēt var vienmēr, tomēr, lasot par Poliannas piedzīvojumiem, neatstāj sajūta, ka, ja metaforiskajam mākonim tiks atrasta sudraba maliņa, mākoni vairs neviens neredzēs.

Tas, savukārt, liek pieminēt vārdus ‘eskeipisms’ un ‘psiholoģiskas represijas’, kā arī padara Poliannas arhetipa cilvēkus mazliet mazāk naivus un saulainus, mazliet vairāk traģiskus un izmisušus. Jau minētās Popijas ekrāna dzīvē pietrūka attiecību, Polianna bija mazturīga un tikko zaudējusi savu tēvu.
Tomēr šie izteikumi, kas nosauc meiteņu prieku par mākslīgu un nepatiesu, tāpat kā lielākā daļa izteikumu, kas saistīti ar zemapziņu un psihoanalītiskiem konceptiem, ir un paliks tikai minējumu līmenī. Tomēr gribu ticēt, ka tajos ir liela daļa patiesības.
Apziņas / ego nosacīta objektivitāte, manuprāt, ir sastopama pietiekami bieži, lai to varētu saukt par normālu, bet dramatiskas novirzes no tās - par problēmām. Un, ticot šiem pieņēmumiem, Poliannas optimisms liek padomāt par šo problēmu nopietnību. Poliannai ir raksturīga bēgšana no realitātes; sarežģījumu atlikšana un ignorēšana, nevis mēģinājumi samierināties un risināt situāciju.

Šeit būtu mazliet jāapstājas un jāatceras, ka pārspīlēts pozitīvisms nebūt nav tik negatīvi vērtējams, cik izklausās. Pirmkārt, mani pašu ‘smaids - prieks - optimisms’ tipa cilvēki kaitina ārkārtīgi, tomēr šķiet ievērojami patīkamāki nekā līdzīgās galējībās kritušie ‘asaras - bēdas - pesimisms’ tipa pārstāvji.
Otrkārt, mans aizkaitinājums pret Popiju-Poliannu un mana vēlēšanās šo dāmu uzvedību tulkot ar psiholoģiskiem defektiem arī ir tulkojami ar psiholoģiskiem defektiem. Pārspīlēta racionalizācija un nepieciešamība pēc objektivitātes, skaudība pret šiem laimīgajiem cilvēkiem - pastāv vairāki pietiekami spēcīgi iemesli, kas varētu man likt dot priekšroku ‘šie cilvēki patiesībā ir nelaimīgi’ interpretācijām. Psihoanalītiska pieeja nekļūs zinātniska, kamēr netiks atrasts veids precīzai zemapziņas nolasīšanai (aiziet, biologi! es uz jums ceru!). Līdz tam katra psihoanalītiska rakstura apgalvojuma noliegumu var tulkot psihoanalītiski. Cikliski argumenti, no kuriem nav viennozīmīgas izejas. Nepierādāmība un neapgāžamība.
Treškārt, sociālās externalities sakāpinātajam pozitīvismam ir ievērojami patīkamākas nekā lielai daļai citu represijas. Galu galā, cilvēki ikdienā tiecas pēc patīkamām emocijām, bet mūsu empātijas spējas nodrošina emociju pārnesi no cilvēka uz cilvēku. Arī Poliannas kaitinošais optimisms iegūst citu nokrāsu, ja ar tā palīdzību dzīvesprieku atgūst pie gultas piekaltā Snovas kundze un mizantropiskais Pendeltona kungs.

Šajā punktā gribot negribot jāpiemin ‘baltie meli’ un ar tiem saistītie Lielie Jautājumi. Pat tad, ja Polianna nemelo, runājot ar cilvēkiem, bet tikai pasniedz patiesību ar milzīgu positive bias, viņas darbības šķiet sasodīti patronizing, tās skatās uz cilvēkiem no augšas; jāsaka gan, ne vairāk un ne mazāk kā mēs skatāmies no augšas uz bērniem un cilvēkiem ar psihes problēmām.
Novilkt līniju starp bērnu un pieaugušo, starp psiholoģiski slimu un veselu cilvēku, t.i. starp cilvēku, kas pieprasa šādu patronizing attieksmi, un cilvēku, ko šāda attieksme pazemo, nav iespējams; uzstādīt sev šādu uzdevumu būtu nekorekti. Atšķirība ir ‘one of degree, not quality’, tādēļ arī ‘terapeitiskā pozitīvisma’ apjomam būtu jābūt pakāpeniskam. Tātad: ja skatāmies uz Poliannas pozitīvisma ārstniecisko aspektu, idejiski tas ir tikai apsveicams. Tomēr diemžēl pastāv vieta aizdomām, ka, ja “Poliannu” nebūtu sarakstījusi bērnu grāmatu rakstniece, daļa meitenes pacientu sūdzētos par salkanuma OD.

Otra jautājumu kategorija, ar ko arī vēlos pabeigt šo rakstu, ir saistīta ar objektivitātes vērtību un ‘baltajiem meliem’ sev pašam. Ja Polianna patiesi jūtas priecīga, bet šis prieks ir psiholoģisku represiju rezultāts un meitenes zemapziņa ir traumatisku pieredžu sarētota, vai ir korekti nostādīt ‘objektivitāti’* augstāk par ‘laimi’*? Vai savu problēmu apzināšanās tiešām ir nepieciešama, ja represīvie mehānismi nekad nedisfunkcionē?
Man šķiet, ka tā vajadzētu būt. Problēmas ir problēmas savā potenciālā, ne tikai savā eksistencē. Es varu nešaubīties par cilvēka X intelektu un labo dispozīciju, bet tāpat nevēlēties viņu par diktatoru, nenonākot pretrunā ar sevi. Cilvēki mainās. Pasaule mainās, un visai bieži potenciālas, bīstamas situācijas kļūst par reālām, nepatīkamām. Un es ticu, ka tikai saprotot savas problēmas, atzīstot tās un savā apziņā atrodot risinājumu tām, mēs varam būt droši par savu dzīves kvalitāti nākotnē. Zemapziņa ar savu mehānismu plašo klāstu, tāda, kā to zinām mēs, ir tieši tik neparedzama (vai, ja vēlaties, paredzama) kā cilvēki - potenciālie diktatori. Tādēļ ir ievērojami labāk uzticēties apziņai, kuras noteikumus zinām un strādāt, lai palielinātu apziņas lomu mūsu lēmumu pieņemšanā. Tā lūk.

PS Bet par represijām sarunu turpināsim, turpināsim nākamnedēļ, Karlīnai apskatot manis ieteikto J. R. R. Tolkīna eseju "On Fairy-Stories".

* Šī vārda ‘common sense’ izpratnē.

comments: 12 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Aprīlis 12., 2010

Subject:	Karl Marx, Friedrich Engels: The Communist Manifesto
Time:	01:14

Komunistu Manifests kā apskatāmais teksts rada nedaudz kutelīgas sajūtas. Vēsturiski specifiskais konteksts jeb situācija mani velk dažādos virzienos, kuriem katram būtu jādod atbilstošs svars un nozīme. Pirmkārt, iespējams manas domas starta pozīcija – uz kreiso pusi sliecoši uzskati, pamatos aplūkota kapitālisma kritika, lērums ar īstās-dzīves novērojumiem par esošo nevienlīdzību un lielas sabiedrības daļas ekspluatāciju, neo-imperiālismu, kultūras komodifikāciju un nedaudz ‘nelaimīgo’ (teorētiski man nav tiesību izteikt šādu spriedumu) sabiedrības stāvokli mūsdienās. Šis jebkurā gadījumā Komunistu partijas manifestu padara par manām interesēm tuvu stāvošu darbu. Otrkārt, ir grūti ignorēt mūsdienās populāro domu gājienu , kas pastāv par tādām lietām kā komunisma izgāšanos, vēstures beigām, ‘demokrātijas’ un neo-liberālisma uzvaru.

Tātad Komunistu Manifestā Kārlis un Frīdrihs četrās skaidrās nodaļās izklāsta savas teorijas pamatnostādnes. Nodaļa nr.1: kas ir proletariāts un buržuāzija un kā tas viss iederas līdzšinējā sabiedrību jeb šķiru cīņas vēsturē. Nodaļa nr.2: kāda ir komunistu kā visas strādnieku šķiras esošās sistēmas kritika un priekšlikumi. Nodaļa nr.3: nedaudz par citu sociālistu un komunistu novirzieniem. Un visbeidzot nodaļa nr.4: aicinājums strādnieku revolūcijai, jo zaudējamas ir tikai važas, bet iegūstama visa pasaule (rūgtajā manifesta noskaņā šie pirms pēdējie vārdi iegūst teju saulaini aizkustinošu nokrāsu).

Vēsturi aprakstošajā nodaļā tiek izgaisināti varbūt kādam palikušie iespaidi par to, ka sabiedrība roku rokā ir brālīgi attīstījusies. Nē, sabiedrības ceļš līdz šim ir bijis apspiesto un apspiedēju cīņa (interesanti, ka arī Milla eseja Par Brīvību sākas ar īsu apspiešanas vēsturi). Rakstīšanas laikā, pēc abu biedru domām, tas ir rezultējies strādnieku un kapitālistu antagonismā. Ņemot vērā arī šķiru saplūšanu un diferencētību, tomēr tik pat labi šodien strādnieki ir lielākā daļa cilvēku uz šīs pasaules – cilvēki, kuri pārdod savu darbu pret naudisku atalgojumu. Savukārt, lielais kapitāls un materiālās vērtības ir koncentrētas mazajam kapitālistu skaitam. Nevarētu gluži apgalvot, ka šobrīd strādniekiem zaudējamas ir tikai ķēdes, ir notikusi kaut kāda dzīves apstākļu uzlabošanās, tomēr līdz ar to arī notikusi veikla integrēšanās esošajā sistēmā, paliekot politiski arvien pasīvākiem (Markūze). Arī runāt par ekonomiskajiem uzlabojumiem kapitālismā iespējams ir vienkārši „muļķīgi”, jo Čomskīgā veidā var atgādināt, ka, uz vergu darbu balstītas sabiedrības izcili piedzīvoja ekonomisko izaugsmi. Un ne tikai. Atēnu demokrātija, kuru tā vai citādāk uzlūko kā paraugu un aizsākumu mūsdienu demokrātiskajiem principiem, varētu teikt bija iespējama tikai tādēļ, ka uz katriem diviem brīvajiem atēniešiem bija pa vergam, kas ļāva arī tik brīvi ‘nodoties politiskajai dzīvei’.

Jāatzīst, ka pastāv risks aizrauties ar iespējami nedaudz virspusēju argumentu aplūkošanu. Runājot it sevišķi par otro nodaļu, ir grūti piesieties tehniskām lietām un mēģināt teikt, ka kaut kas strādā vai nestrādā; man īsti nav līdzekļu, lai to varētu apgalvot, līdz ar to arī neizdosies iegrimt dziļā analīzē par izteikto kritiku buržuā sabiedrībai vai piedāvātajiem komunistu partijas pamatlikumiem. Piemēram, te varētu būt vilinoši skatīties (vai atskatīties) uz partiju komunisma valstīm, un teikt, ka zemes kolektivizācija vai centrāli plānota ekonomika reālajā dzīve tomēr nedarbojas, un tādēļ varētu neklausīties Marksa teiktajā. Kapitālisms jau arī tomēr vēl nav sagruvis krīzēs, lai arī kā daži Marksisti to ir mēģinājuši paredzēt līdz precīziem gadiem vai dienām; krīžu teorija un kapitālisma ‘pašsabrukšanas’ ideja tā kā ir atmesta. Arī draudi no pārprodukcijas izrādās ir atrisināmi ar jauniem un jauniem tirgiem un veikli manipulētu un izveidotu pieprasījumu.

Risinājums grūtībām atrast pieeju manifestā paustajām idejām varētu būt meklējams kādas Žižeka runas ievadā, kur nosvīdušais slovēnis citē Adorno. Nevajadzētu ieņemt patronizējošo pozīciju, no kuras izlases kārtā izvēlamies Marksa un Engelsa idejas, kas ‘der’ mūsdienu apstākļiem, no sērijas ‘kas vēl ir dzīvs un kas jau beigts’ (Adorno gan runā par Hēgeli), bet mēģināt iztēloties kā mūsdienu situāciju redzētu paši bārdaiņi. Nevajadzētu no vēsturiskā konteksta izraut Marksa aprakstus, kā arī dogmatiski pieņemt paredzējumus, bet drīzāk kā prāta treniņu pamēģināt paskatīties uz šodienas pasauli caur manifestā aprakstīto teorētisko prizmu.

comments: 3 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Aprīlis 12., 2010

Subject:	Simon Blackburn: Relativism
Time:	22:14

Relatīvisms.
It is an expression of the idea that there is no one true body of doctrine in ethics. There are some views, and some are „true for” some people, while others are true for others.

Ja mēģinātu pa rindkopai ņemt un analizēt Saimona Blekbērna eseju Relatīvisms no sērijas „ko viņš ar to gribēja mums teikt?”, tad visi tekstus lasošie humanitāro zinātņu pārstāvji varētu manu garadarbu uztvert ar tādu pašu smīniņu, kā es uztveru to, ko par medicīnu raksta nu piemēram, žurnālā „Ieva”, tāpēc izlēmu rīkoties šādi – sava apskata pirmajā daļā pievērsīšos esejas „formas” kritikai, bet otrajā daļā mēģināšu pieiet relatīvismam ar pilnīgi praktiskiem apsvērumiem.

Tātad par formu – kad vaicāju saviem tekstu kolēģiem, vai šis darbs nav parāk komplicēts ( tomēr – profesionāla angļu valoda, iesaka filozofijas studenti), saņēmu vieglprātīgu apgalvojumu, ka, ja jau bez problēmām tiku galā ar Singeru, tad viegli man būs arī ar šo viņa laikabiedru. Muļķības! Sigers un Blekbērns rakstības ziņā liek man vilkt paralēles ar Kārli Vērdiņu un Martu Pujātu latviešu dzejā. Proti – viens raksta kodolīgi, asprātīgi, bez liekvārdības, domas ir dažādas un skaidri saprotamas, bet otrs savu (iespējams tikpat labo) domu izsaka krietni „elitārākā” veidā.

Singera darbā visu laiku ir dinamika, daudzveidīgi, izteiksmīgi ilustrējoši piemēri. Tikmēr Blekbērna „nabaga afgāņu sievietes, kurām liegta izglītība” pie kādas piektās pieminēšanas reizes man jau sāka diezgan ļoti krist uz nerviem.

Turklāt - Blekbērns ik pa laikam ieliek atsauces uz citu filozofu darbiem un teorijām. Paldies Ventam Sīlim un Ivaram Neideram, kas man laikam tomēr ir kaut ko iemācījuši, taču pieļauju, ka pilnīgam filozofijas analfabētam varētu būt stipri pagrūti.
( Tāpēc arī neiesaku citiem ētikā ieinteresētajiem uzsākt savu izziņas procesu ar šo eseju.)

Tagad par relatīvisma pielietojumu praksē. Reāls gadījums no dzīves – kāda 22gadīga 3 bērnu māmiņa no tā sabiedrības slāņa, ko maigi apzīmē par „sociālo kontingentu” savu 4to bērnu (meitenīti) vēlas nosaukt par Mēriju Ešliju Keitu (skaidrībai - ir Rīga, 2009.gads). Kā man vajadzētu uz to reaģēt? Ar šo jautājumu vairāk saprotot nevis rīcību, bet drīzāk to, kam tajā brīdī vajadzēja notikt manā galvā.
Pieļauju, ka daudzi grib man šeit iebilst, ka mans piemērs attiecas uz ētiku (a practical stance that encourages toleration of different societies or different approaches to practical living) vispār, ne konkrēti uz relatīvismu. Diskutabls jautājums.

Nu lūk, vai tas, ka māte savu tikko dzimušo, lemtnespējīgo bērnu vēlas nosaukt norietējušu astoņdesmito gadu seriālu zvaigžņu vārdos* ir universāli stulbi, un man vajadzētu vismaz domās izrādīt pretestību? Vai arī man jāpieņem tas kultūrā, no kuras nāk šī jaunā sieviete, šāda prakse ir pilnīgi normāla un jāgaida, ka nākošā atvase visticamāk būs Darlīna** vai Braiens Ostins***.

Un šādas pārdomas darbā gandrīz katru dienu.
Šajā kontekstā atcerējos, ka nu jau pirms laba laiciņa literatūras un filozofijas portālā Satori bija diskusija par humanitāro zinātņu apmācības nepieciešamību (vai kaut kā tamlīdzīgi – precīzi neatminos). Tur vairāk tika runāts par veselām studiju programmām, bet es gribētu paust savu ārkārtīgi subjektīvo viedokli mazliet citā kontekstā – manuprāt, humanitārās zinātnes tiek pārāk maz integrētas eksakto zinātņu studiju programmu apguvējiem. Pieļauju, ka, ja man nebūtu specifiskas intereses par šīm nozarēm, tad mana filozofijas un ētikas apgūšana būtu beigusies ar dažu terminu „iekalšanu”.
Protams, var jau bez tā visa iztikt, bet būšu skarba – mani kaitina cilvēki, kas neredz tālāk par savas profesijas horizontu. Un pieļauju, ka ne es tāda vienīgā.

Nobeigumā piebildīšu, ka kopumā Blekbērna eseju izlasīju ar interesi. Diemžēl jautājumu man mazāk netapa - nu, tā tīri no praktiskā viedokļa. Bet tāds jau laikam nebija arī mērķis.

* Mērija Keita un Ešlija Olsenas – dvīnes, kas jau no agras bērnības spēlējušas dažādos seriālos „visai ģimenei”, pēc tam pārkvalificējušās uz sliktas kvalitātes romantiskām komēdijām.
** Darlīna Konelija – Sallijas Spektras lomas atveidotājai seriālā „Hameleonu rotaļas”
*** Braiens Ostins Grīns – Deivida lomas atveidotājs seriālā „Beverlīhilza 90210”

comments: 3 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?