atmiņas par domām

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
10:22 am: Man caur šo mental health krīzi + pašizolāciju ir atnākusi tāda lieta ko es tiešām gribu paturēt - jauna brīvības pakāpe attiecībā uz savu emociju paušanu un patiesības teikšanu- vispirms jau pati sev - bet ja cilvēki apkārt steidžo kaut kādas iluzoras psihologiski intelektuālas varas struktūras kur uh tūlin te vairs nebūs droši - un tad es vnk visu laipni uzspridzinu - ejot caur emocionālo vai fizisko līmeni - kā suns. Lai gan pašlaik arī tādi HD tranzīti kad vieglāk būt emocionāli neatkarīgam un kad būšu atpakal sabiedrībā ar cerību būt normāla un tikt pienemta tad atkal sākšu izlikties un iet pret sevi - bet ceru ka tas nenotiks. Vismaz ar pašreizējo stratēgiju loti samazinåjušies ptsd simptomi

3 komentāri - es visu tāpat jau zinu

Comments

[User Picture]
From:[info]nova
Date:February 13th, 2021 - 05:38 pm
(Link)
Man šajā periodā visi cilvēki vispār liekas ļoti mākslīgi un neīsti, ka nevar saskatīt pašus. Kā kuģu vraki, apauguši ar tik biezu kārtu,ka vairs neredz,ka tas vispār ir kuģis.
[User Picture]
From:[info]teja
Date:February 14th, 2021 - 12:59 am
(Link)
galvenais jau pašam ar sevi tādam nekļūt
From:[info]otrkart
Date:February 13th, 2021 - 06:37 pm
(Link)
Novēroju, ka "sabiedrība", "pasaule", "dzīve" vispārinātā nozīmē pieņem tieši tad, kad šiem brīvības kanāliem, par kuriem Tu raksti, priekšā nav korķa. Suņi ir diezgan ieredzēti dzīvnieki. :D
Izlikšanās kā instruments centienos tikt pieņemtai, pamanu, piezogas tad, ja parādās kādi atsevišķi cilvēki, cilvēku grupas, kopienas, kurās gribas būt pieņemtai, bet no kurām tas nenāk organiski (un kuras pašai nav organiski pieņemt par savām, bet ir iedoma, ka tas nepieciešams ("bet kāpēc?" es tad trenējos sev uzreiz jautāt)).
Powered by Sviesta Ciba