atmiņas par domām

Nāc, dzīves ziema! Palodzes stūrī zīlīte knābā speķi,

kas baltāks par sniegu. Citrondzeltenu staru dūdas,

strēgstot koku zaros, atskaņos sēru maršus. Skrejoši mākoņi

debesīm pielīp kā slimnieka mutei cepuma drupatas. Mīlas izdedžu

kraukšķīgie kukaiņi rāpo pa vēstuli, kuru, iespējams, rakstījis

Dievs. A4 formāta lapai pāri skrien ideāls rokraksts, vārdu

ķēdes bez atmiņas. Tās pamazām sakarst no vēstuli lasošā

gūstekņa ķermeņa siltuma. VIņš sasaistīts burto un nesaprot tajā

ne vārda, tik klausās un klausās važu bezskaņas žvadzoņā.


Nāc, dzīves ziema! Kad zīlīte aizspurgs no skatiena mājām

un aukstums būs tāds, ka vārdi lāstekās sasals un lielāki kļūs

par vārdu mamma saldās, prasīgās mutēs, kad vēstule ieputināsies

bezgala sniegā un gulēsim uzsprāguši un kaili šīs ainavas vidū

kā rokraksta daļa, kā burti, no kuriem austas dienas un naktis

un zīlītas speķis, tad ziema nāks gūstekni pestīt un vēl vienu reizi,

neveikli gurkstot, sacerēs ēdienu, dūmus no krematorijas skursteņa,

aplausus, motorus, darvu, maigumu, netīras ielas, kucēnu

dvašu, ziemsvētku pastmarku krāsas, šī gada pirmo sērsnu.

12.lpp.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

musique des paroles
patiešām krāšņi!!!

(Reply to this) (Parent)