atmiņas par domām

11:40 pm: laiks parādās arī nopeldoties aukstā ūdenī

es to jūtu apmēram tā, it kā virs jūras iznirtu kalni. sienā, pret kuru tu jau kādu laiku sities, pēkšņi parādās dziļums

jo trauksme - tas ir - ar laiku kaut kas nav kārtībā un telpa sevī nelaiž.

p.s. esmu īsā lietišķā ceļojumā ar cilvēku, kuram laikam ceļošana sagādā stresu? lai arī viņš brauc tikai pats uz savas valsts galvaspilsētu. cilv. (kuram turklāt ir navigators ar mobilo datu pieeju) trīsreiz atkārto kurā pieturā jākāpj un kā to atpazīt un pa ceļam sūta trīs īsziņas namatēviem un tad vēl zvana un kad izkāpjam tad vienalga sākas gandrīz histērija par to ka iespējams nepareizā pietura, labi ka tā ilgst tikai 2 minūtes līdz parādās namatēvi. Man vajadzēja ilgāku laiku, lai pamanītu šo panikas stāvokli, kas ilgst jau 10.stundu. ka mēs runājam nevis par mūsu vizītes mērķi vai būtisko bet par to, kā nokļūt no vilciena uz autobusu. ar atkārtojumiem, histērisku ķiķināšanu pa vidu, pārtraukšanu un nianšu neuztveršanu utt. es teiksim pat nebiju iedomājusies, ka mēs esam situācijā, kas atšķiras no ikdienas.
iedomājos, ka daudziem tieši tā no malas izskatās arī lietas, par ko uztraucos es.