atmiņas par domām

nesen domāju, ka LV rakstīšana ir nenormāli publikāciju- un grāmatu-orientēta. tipa, galamērķi, kas attaisno pašreizējo dzīvošanu. daries kā tīk un sanāk, galvenais, rādi mums beigās grāmatu. grāmata ir koncepts, nosacīta vērtība, tai nav nekāda sakara ar cilvēka prāta un ķermeņa darbību, kuras rezultātā rodas rakstīšana.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man liekas, ka LV vispār ir problēmas ar savstarpēju atbalstu un ideju radīšanu ne tikai kā individuālu procesu vai viena ieceres realizāciju, bet varbūt man vienkārši līdz Sieviešu stendapam nav izdevies atrast nevienu kolektīvu, kur būtu līdzvērtība un visu pašizpausme.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā pamatā ir pārliecība, ka, daloties savās idejās un procesos, tu kaut ko zaudē. kamēr pastāv šīs bailes, "komūna" nav iespējama, un cilvēki ir nosodīti darbam vientulībā. nu, varbūt ne "nosodīti"; esmu droša, ka daži no viņiem to arī izbauda. bet te ir vēl viens nerakstīts pārpratums - radošs cilvēks un introverts/individuālists ne vienmēr ir viens un tas pats.

(Reply to this) (Parent)

tas, ko Tu apraksti, ir visu post-Padomju sabiedrību pamatproblēma, ne tikai radošajos kolektīvos. to mazliet papētot kļūst skaidrs arī, kāpēc LV nav NVO sektora, kāpēc ir ES zemākā vēlētāju aktivitāte, utt.
Bet LV noteikti ir ļoti daudz atsevišķu cilvēku, kas ir gatavi šķērsot šo līniju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man liekas, ka tieši radošā sfēra ir pārsteidzoši regresīva ar visiem "Patriarha pavasariem", ar pliku sieviešu dominēšanu Mākslas akadēmijas zīmēšanas aulās, ar vienīgo "autorkino" sievieti Lailu Pakalniņu, kamēr tur katrs Aiks ir jaunais superstārs, lai cik klišejiski neblieztu. Un šiem cilvēkiem vajadzētu būt sabiedrības priekšgalā, bet viņi kultivē Vadoņa pozīciju.
Starp citu, man sāka izcili riebties vārds "meistars", kad es uzzināju, ka tas bija Staļina iemīļots jēdziens.

(Reply to this) (Parent)