atmiņas par domām

Vakar man uznāca tāds sevis žēluma moments, biju nogurusi, biju konferencē, kur runāja visi draugi, bet es nē, un balstiņa iekšā sāka teikt "Hei, klausies, lielisks brīdis justies sūdīgi, viņi visi ir gudri un svarīgi, bet tu nē", man pienāca klāt draugs, kurš arī bija runājis, un sarunājām, ka aizņemu viņam vietu sev blakus, viņš aizgāja uzpīpēt, un es jau sāku domāt tā, zin, pažēlošos viņam, kad atnāks, bet tad sēdēju un domāju, ka tas būtu slikti iztērēts gadījums un labāk to izmantot, lai mācītu sevi izaugt no bēnības pamestības un uzmanības trūkumu nevērtēt kā savas nevērtības zīmi. Un tad viņš atnāca, un mēs runājām par jaukiem niekiem un es jutos kā daļa no pasaules. Bet tas pirmais impulss, apziņa, ka vispār varētu būt kāds, kurš būtu gatavs dzirdēt tavas muļķības, tā bija tas vajadzīgais validation.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas ir mazliet kā sêdēt uz adatas. vai draugs ir tas kas iedod nākamo devu? varbūt.

(Reply to this) (Parent)