atmiņas par domām

11:32 am: sistēma ir autopoiētiska un sastāv no komunikācijas. tā rodas no vides, nošķirot sevi no vides ar nozīmes robežām, reducējot vispārējo sarežģītību. ja sistēma sevi rada, piešķirot nozīmi tam, ko vēro, un vērojot, ir teikts, ka tā konstruē mazu vides modeli savā iekšienē, vai tas, no kā tā sevi ražo ir mazais vides modelis tās iekšienē? vai arī mazais vides modelis tās iekšienē ir tas, ko tā jau ir uzražojusi un no kā tā sastāv? vai sistēmas vide kā izejmateriāls tās ražošanai īstenībā atrodas tās ārpusē vai iekšpusē?

un vēl. ja sistēma spēj veidot strukturālo sakabi ar citām sistēmām nevis ar komunikācijas palīdzību, bet piedāvājot sistēmām scenārijus un tēlus sevis novērošanai, un ja saprašanās jeb sakabes veidošana starp sistēmām ir iespējama tikai ar simboliskā vispārinātā medija starpniecību, vai scenārijs, ko tā piedāvā, sastāv no šī medija, vai no komunikācijas? kā jau zinām, komunikācija ir iespējama tikai sistēmas iekšienē, tad nu es vienkārši gribu zināt, no kādas vielas tiek ražots tas tēls vai scenārijs, ko tā piedāvā cerībā veidot sakabi.

un vēl, vai radīt strukturālo sakabi ir tas pats, kas radīt jaunu komunikācijas sistēmu?



un, galu galā, ja sistēmas galvenais mērķis ir pasargāt sevi no vides sarežģītības, noturot savas nozīmes robežas. kāpēc tās mērķis ir arī pašai pēc iespējas vairot savu sarežģītību, lai efektīvāk reaģētu uz izmaiņām ārējā vidē? kāpēc tā grib veidot strukturālās sakabes? lai vairotu pati savu sarežģītību? ja mērķis ir aizsargāties no sarežģītības, vai tiešām tas ir sasniedzams, vairojot sarežģītību sevī? šis te pēdējais ir galvenais, kas man jāzina.