atmiņas par domām

O, jā. Nesen nolēmu pasēdēt vienā Kopenhāgenas viesnīcas bāra. No sākuma nebija neviena. Bet tad saradās kāda korporatīva pasākuma dalībnieki. No sākuma es domaju, ka tās visas un visi ir operas dīvas un dīvi vismaz, kaut arī, iespejams, tie bija kāda lauku lielveikala darbinieki. Tie tērpi, tās kurpes, tā apskaušanās satiekoties:
- Ak, mīļā, neesam redzējušās veselas piecas minūtes!
Pāris normālie cilveki to starpā izskatījās kā noplukuši cālēni.
Kādu brīdi pavēroju bilžu cilvēkus un tad devos prom.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

(Reply to this) (Parent)