atmiņas par domām

es vienkārši sapratu, ka tas ir baigais spiediens jau no agras bērnības, un tā konflikta būtība slēpjas tieši tajā, ka bērns jau ļoti agri sāk prasīt tiesības būt pats, sev un sevis dēļ, un viņam neļauj, tāpēc viņš arī piedzimstot raud, jo tas ir ļoti skumji.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lūk, lūk, kāpēc es nespēju uztver to "bērni=dzīves laime" ideju.
Konflikta tur ir vairāk kā komforta, vai arī es kļūdos?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

it kā tu nekļūdies bet no otras puses nedrīkst aizmirst ka "negribēt bērnu" ir vēl sūdīgāk nekā "gribēt"

(Reply to this) (Parent)

absolūti lielākais vairums jaundzimušo raud tāpēc, ka viņiem fiziski visu laiku gribas būt pie mammas, un viņi nomierinās, līdz ko viņus paņem paauklēt rokās un sniedz viņiem šo beznosacījuma fizisko tuvumu.
piem., tādās vietās kā āfrika un āzija, kur bērnus visu laiku nēsā, iesietus lakatā, guļ ar viņiem vienā guļvietā, zīda līdz 2 gadu vecumam utml., nepazīst ne nenomierināmas zīdaiņu aurošanas pa naktīm, ne tā sauktās kolikas, ne hiperaktivitātes un mazu bērnu depresijas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet es atceros, kāpēc es raudāju

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tad tu esi liels izņēmums arī tajā, ka atceries


Dalī stāsta žurnālistam savas atmiņas par laiku mātes dzemdē

(Reply to this) (Parent)

Ah, par šo es tikko BBC lasīju, kāpēc mums nav pārāk daudz agrās bērnības atmiņu: http://www.bbc.co.uk/news/health-22639040

No raksta izriet, ka tie, kas atcerās agro bērnību ir cietuši no nepilnīgas smadzeņu attīstības.

Tad nu man neatliek nekas cits, kā apšaubīt tavu atmiņu autentiskumu :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tās pat nav konkrētas atmiņas, bet viena ļoti spēcīga sajūta

(Reply to this) (Parent)