atmiņas par domām

Maza cilvēka vakara lūgšana

Dieviņ! Tu esi tik liels un labs!
Tev elkoņi stipri un gari;
kad dienā tos sniedzi caur mākoņiem,
Tu visus noglaudīt vari -
un visgarāko liepu pagalmā,
un stārķi, un Janku, un mani arī.
Dieviņ, man tagad nu miedziņš nāk,
jau circenīts krāsnī kaļ gurdenāk -
Kad aizmigšu - būsi tik labs tak, vai nē? -
man dārzā zem ābeles, dobītē,
tur, kur tas iespraustais kadiķīts,
viens cukurzirnīts iestādīts.
Un, kamēr es pats būšu apgūlies,
viņš gribēs uzdīgt un paaugties ...
Bet zeme tik cieta, un viņam varbūt
būs zaļo galviņu pacelt grūt,
tad viņam gan, Dieviņ, tu piepalīdz! ...
Bet, zaķis ja atnāk, tad nelaid to klāt!
Rīt gribu ko labu Tev izdomāt ...
Kā veļas nu miedziņš, mīksts, smaržīgs un balts ...
Tik saki vēl viņam, lai aug labi salds!

(Reply to this) (Thread)

čau :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es tik tā. man Fricis vienmēr ir paticis.

(Reply to this) (Parent)