:
es te mēģinu rakstīt, lēnām dzeru jau kuro piecdesmitnieciņu polkovņika ieteiktā lb džina, un domāju, kas tas ir, ka kaut kas līdzīgs dzīves garšai cilvēkus šajos platuma grādos piemeklē tikai robežsituācijās, tipa, kad, ai, tik forši, ka nomirt var, vai tik slikti ka nomirt var, un arī dusmas un kaisle jāizdomā pašiem, jāuzdomā virsū uz kaut kā jau gatava, tur uz kaut kādiem pro- vai anti- pidariem, vai kaut kā cita no ziņu aģentūras lentas, uz kaut kādiem, kas paši tur nomirt var, tāpēc, tipa, dzīvo. un tad kāds kaut ko pasaka, tāpat pofigā, jo nav ko teikt, jo vajag taču sakasīt to identitāti kaut kā kopā, un tad pārējie uzreiz domā, ka tā, lūk, ir dzīve, un uzšujas tur virsū, es domāju, ka sociāla šūšanās ir totāls maldu ceļš, un arī tendences ir maldu ceļš, bet bez viņām arī slikti, slīgst kaut kādā apātijā, izņemot tos, kas neirozes kļūdaini iztulkojuši par dzīves garšām, vārdsakot, tādi, kas arī nomirt var, bet domā, ka baigi forši dzīvo. es teiksim nesen izlasīju vienu tādu teikumu viena raksta ievadā, runa bija par fotogrāfiju, un kaut kāds slavens ārzemju fotogrāfs bija tur teicis aptuveni šādi: šeit ir tik daudz problemātikas, ko varētu risināt Latvijas fotogrāfija, bet neviens to nedara. es gandrīz apvēmos no tā teikuma, kāpēc - nepateikšu. neprasiet, ko nozīmē šī mistiskā "dzīves garša", es to nevaru izteikt, es neprotu izteikt, kā lai es kļūstu gudrāka un johaidī te visādiem tīrōniem un šlāpiniem varu pateikt, kā es visu to saprotu. es labprāt domātu daudz biežāk un vairāk, bet man rīt ir jāiet uz darbu.
:
tos, kam ir pusmūža krīze, cibā var atpazīt pēc savdabīgas valodas, kur "un" vietā tiek lietots "ij" jeb "da", sievietes vietā - "babuļs", "meitietis", vīrietis - "vīrišķis" vai "vīrieša cilvēks", cilvēku vietā - "ļauži", utt., kā arī pēc regulāras silti savdabīgu krievvalodas izteicienu iepīšanas, kā piemēram "oj, ljapotaaaa". teikumos vārdi bez īpašas nepieciešamības nereti tiek apzināti aizvietoti ar nedaudz provinciālākiem un vecišķākiem sinonīmiem, piemēram, runāt - "tarkšķēt", "pļurkstēt". arī parastie vārdi tiek sakropļoti it kā pēc vecu cilvēku sarunvalodas modes: pati - pate, drīz - drīzi, utt. pirms stāsta parasti seko pagarš ievads ar daudz neobligātiem vārdiem, savukārt teikums konstruēts tā, it kā tas būtu tulkots no krievu valodas, izteicējs parasti ir pēdējais loceklis teikumā. es, teiksim, nesaprotu, kāpēc tā ir jādara.
:
nu ko, tagad visi sastrīdējās, ja. nu jau vairs neko. ne jau par VALODAS TĪRĪBU es šeit, bet par kaut kādu raksturīgu STILU UN MODI, kas nav manā gaumē. es vispār domāju, ka cilvēkiem ir jātiecas staigāt plikiem un runāt organiski.