atmiņas par domām

01:58 am: es te mēģinu rakstīt, lēnām dzeru jau kuro piecdesmitnieciņu polkovņika ieteiktā lb džina, un domāju, kas tas ir, ka kaut kas līdzīgs dzīves garšai cilvēkus šajos platuma grādos piemeklē tikai robežsituācijās, tipa, kad, ai, tik forši, ka nomirt var, vai tik slikti ka nomirt var, un arī dusmas un kaisle jāizdomā pašiem, jāuzdomā virsū uz kaut kā jau gatava, tur uz kaut kādiem pro- vai anti- pidariem, vai kaut kā cita no ziņu aģentūras lentas, uz kaut kādiem, kas paši tur nomirt var, tāpēc, tipa, dzīvo. un tad kāds kaut ko pasaka, tāpat pofigā, jo nav ko teikt, jo vajag taču sakasīt to identitāti kaut kā kopā, un tad pārējie uzreiz domā, ka tā, lūk, ir dzīve, un uzšujas tur virsū, es domāju, ka sociāla šūšanās ir totāls maldu ceļš, un arī tendences ir maldu ceļš, bet bez viņām arī slikti, slīgst kaut kādā apātijā, izņemot tos, kas neirozes kļūdaini iztulkojuši par dzīves garšām, vārdsakot, tādi, kas arī nomirt var, bet domā, ka baigi forši dzīvo. es teiksim nesen izlasīju vienu tādu teikumu viena raksta ievadā, runa bija par fotogrāfiju, un kaut kāds slavens ārzemju fotogrāfs bija tur teicis aptuveni šādi: šeit ir tik daudz problemātikas, ko varētu risināt Latvijas fotogrāfija, bet neviens to nedara. es gandrīz apvēmos no tā teikuma, kāpēc - nepateikšu. neprasiet, ko nozīmē šī mistiskā "dzīves garša", es to nevaru izteikt, es neprotu izteikt, kā lai es kļūstu gudrāka un johaidī te visādiem tīrōniem un šlāpiniem varu pateikt, kā es visu to saprotu. es labprāt domātu daudz biežāk un vairāk, bet man rīt ir jāiet uz darbu.