atmiņas par domām

protams, es uzrakstīju un tad sāku saprast, ka tas ir subjektīvi. bet ir vietas, kur ir iepriekšprognozējami, ka būs stress, un kurās tiek kopta stresa kultūra, piemēram, viss, kas ir saistīts ar lielo skatuvi, politiku, akadēmisko izglītību, "pierādīšanu" - visur, kur būs kaut kāda reāla vai iedomāta vērtēšana vai tu kaut kam deri vai nederi.
mazliet vairāk par šo jāpadomā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tad saprotu labāk. Man ir līdzīgi. Arvien konsekventāk izvairos no tā, kur ir šāds stress. Kur jāpierāda, ka kaut kam deru, sevi jālauž, jādedzina, jāsalīdzina ar citiem. Es to varis nevaru. Nekad īsti neesum varējusi, un ar gadiem pavisam vairs nevarau.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, man tu esi drīzāk paraugs, kā var radīt izcilu mākslu arī negrozoties pa tādām vietām un lietām
manī ir kopā divas vilkmes - gan kopt pavisam citādu kultūru, kuras pamatā ir radošums un barošana, nevis dedzināšana un laušana, gan arī ambīcija transformēt esošo, kaut ko ietekmēt. laikam ir jāciena abas vēlmes un jāsaprot, kā ar tām dejot

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paldies Tev par izcilo mākslu.
Manī ir lielas ilgas būt cieši, emocionāli kopā būt ar cilvēkiem, bet reizē arī bailes no smacējošiem žņaugiem. Es lavierēju starp šīm vikmēm. Un es izmantoju savus darbus kā rociņu pagarinājumus, lai varētu saskarties ar cilvēkiem, bet tomēr palikt drošā attālumā.

(Reply to this) (Parent)