teiksma_ragana

Kamēr es stāstu kaut ko par vīzijām, kas neko nenozīmē konkrētu, kamēr grimstu mītos un filosofijā, tikmēr visi apkārt māj ar galvu un vismaz piekrīt, ka man var būt tādas lietas, ka mans raganas ceļš nav muļķīgs, ka var jau būt, ka tur kaut kas ir, vai pat saka, ka tic man. Tikko kā es runāju par kaut ko reālu, par to, ka esmu kaut ko ietekmējusi, ka kaut kas ir piepildījies, tā visiem parādās tāds mulss smīniņš, viņi novērš acis, bet ļoti pārliecināti mēģina man iestāstīt, ka tam ir citi iemesli un tā ir tikai sagadīšanās. No vienas puses it kā tic un viņiem patīk parunāties par manu darbību, bet no otras - nē, tas nevar būt, jo tas viss patiesībā nav reāls. Filosofēt var un meditēt, cik uziet, bet tas tomēr nav reāli, protams, acīs jau tieši tā nesaka.
Es nemaz negribu, lai man 100% tic, bet kāpēc nevar tomēr atzīt, ka jā, nu var jau būt, ka tā arī ir? Ja jau vispār it kā maģijai tic vai vismaz tās esamību pieļauj, tad kāpēc pilnīgi visi, nu burtiski 100% gadījumu ir sagadīšanās un tiem ir citi iemesli, ne maģija? Tad kāpēc nepateikt man acīs, ka uzskata mani par šarlatāni un maģijai netic? No kā tad maģija sastāv, ja ne no atsevišķiem gadījumiem? Ja katrs no tiem ir tikai un vienīgi sagadīšanās un iedomas, tad kur ir tā maģija, kura vismaz varbūt tomēr pastāv?
Un tā ļoti neērtā sajūta, kā viņi sāk knosīties un mulst, un izturēties tā, it kā es būtu pateikusi kaut ko perversu un pretīgu. Kaut kā skumji. Sevišķi no tiem cilvēkiem, kuri citādi vienmēr atbalsta mani. Jā, kaut kur, kaut kad, kaut kādā citā vietā varbūt arī kāds ar maģiju kaut ko var panākt, bet ne tu, ne šeit, ne man blakus, ne šajā pašā istabā. Vienmēr kaut kur, Tibetas kalnu alā vai Divupes tuksnešos.