teiksma_ragana

Cilvēki izkliedz savu sāpi rakstiski, jo nav, kam to izkliegt personīgi.
Pēc tam tik daudzi saka - varēji taču nākt pie manis, varēji man piezvanīt, es būtu atbraucis/usi, kāpēc tu man neteici, es taču būtu palīdzējis/usi. Varēja. Protams, ka varēja.
Problēma jau patiesībā ir nevis tajā, ka nav, kas palīdz, bet tajā, ka cilvēki neprasa, lai viņiem palīdz. Pat tad, ja piedāvā, viņi saka - būs jau labi, neko nevajag.
Bet ieraksti šeit un citur - nāves smaka.
Cilvēki ir notrulinājušies, neņem pie sirds. Kāpēc? Jo pastāv vesela cilvēku suga, kam pārāk bieži ir tik slikti. Kas pārāk jūt, pārāk domā, pārāk pārdzīvo, un tad viņi raksta (citi neraksta, bet es tagad par rakstītājiem). Taču tie biežie brīži nav tāpēc nenozīmīgāki.
Lasītāji ir pilnīgi notrulināti.
Pats ļaunākais - mūsu suga paši cits citu nesaprot.
Mēs paši sevi nesaprotam. Mēs nezinām, kas mums liek ciest, kas liek smieties līdz vemšanai un raudāt līdz smiekliem. Mēs nezinām kāpēc viss ir tik sakāpināts, bet mēs nekad nemainītu to ne pret ko citu. Tā ir mūsu traģēdija un gods - ciest, domāt, just, pārdzīvot un izdzīvot visu līdz dziļākajai saknei, mirt nost aiz visa tā, kas iekšā, sūdzēties un izkliegt savu sāpi līdz pirksti kļūst jēli, bet mīlēt šo savu sakāpināto stāvokli vairāk par visu.
Mums nav interesanti ar tiem cilvēkiem, kuri nav tādi kā mēs, mums viņi šķiet garlaicīgi, sekli un neciešami, bet mēs arī neturamies kopā.
Kāpēc? Kāpēc mēs jocīgie "dziļi jūtošie" nespējam paciest arī cits cita klātbūtni?
Pilnīgi drošu atbildi es neesmu atradusi.
.
Esmu domājusi, kāpēc un ko tieši tas nozīmē. Šī sakāpinātā saikne ar pasauli, ar zobiem un nagiem plēšoties vēl dziļāk pie pasaules sirds, izgaršot tās asinis un izsūkt tās elpu, kamēr mums tomēr nekad nepietiek.
.
Banāli, es pati jūtu tā banalitāti, bet mūsu suga man asociējas ar kritušajiem eņģeļiem. Mēs esam zaudējuši kaut kādu pirmatnēju nevainību, kaut kādu spēju nedomāt, mēs esam zaudējuši mūžīgu bezrūpību un spēju izlikties, ka būs jau labi un viss, kas notiek, notiek uz labu. Mēs esam zaudējuši paradīzes dārza vientiesību. Mēs nespējam ticēt popkultūrai, politiķiem, reklāmām, visai sabiedrībai, kas mums māca, ka vajag tikai dzīvot uz priekšu un neprasīt pēc kaut kā vairāk. Kā vairāk?
Nezinu, jo tas vairāk nav atgriešanās zaudētajā vientiesībā. Mēs ilgojamies pēc šī bērna stāvokļa, pēc spējas nedomāt un nejust, pēc spējas būt mierā ar sevi un pasauli, mēs apskaužam tos, kam tas ir dots.
Bet mēs nekad, nekad, nekad vairs nespētu būt tādi kā viņi. Mēs reizē ilgojamies, un reizē tas ir mūsu ļaunākais bieds. Mēs ilgojamies pēc zaudētās paradīzes, bet mēs nekad tur vairs nespersim savu kāju un dziļi iekšā mēs to nekad arī negribētu. Mēs esam kaut ko ieguvuši.
Kas tas ir kā dēļ mēs esam krituši no paradīzes vientiesības? Ko mēs esam sev ieguvuši, atsakoties no popoptimisma?
Kas tas par sūru aizliegto augli, ko mēs ēdam dienu no dienas, viebdamies un mirkdami asarās, un reizē nespēdami pat iedomāties, ka mums to varētu atņemt? Mēs par to cīnītos līdz pēdējai asins lāsei, reizē lādēdami šo augli un visu pasauli, kas mūs ir ielikusi šajā ellē.
Kāpēc mums patīk šī elle? Kas ir tas auglis?
Ko pie visiem dieviem un velniem mēs īsti esam ieguvuši?