Tas ir mans dzīves lielais jautājums.
Sākās jau ar pirmajiem soļiem maģijas un ezotērikas lauciņā. Kad sāku atbildēt cilvēkiem caur e-pastu uz jautājumiem, piefiksēju to, kas mani moka joprojām.
Atnāk klients vai jūtu vajadzību iegriezties darba e-pastā, un pēkšņi ir spēks visam. Kad strādāju ar dziedināšanu un līdzsvarošanu, caur mani plūst pilnīgs orgasms, taču viena šādu enerģiju nekad nespēju piesaistīt.
Atceros savas hardcore depresijas dienas, kad gulēju gultā stundām ilgi, cenšoties nekustēties, nedomāt, jo sāpēja viss, katra kustība, katrs elpas vilciens, katra dzīves minūte un sekunde bija mokas, dažkārt mēģināju no rīta piecelties, bet nespēju, izvēlos no gultas un tā arī kādā pozā nokritusi, tādā uz grīdas pavadīju stundas. Parasti cilvēki to nespēj iedomāties, kā bez fiziskām kaitēm tā var būt. Tuvāko attēlojumu atceros filmā Melanholija, kur galvenā varone centās pacelt kāju, lai iekāptu vannā, bet lai kā pūlētos, to nespēja.
Un tad pēkšņi viss pārslēdzas pārcilvēka režīmā. Kā klients aiz durvīm, ir bijis tā, ka turpat kā filmās pret durvīm, ar muguru atspiedusies, noslīdu līdz grīdai un tādā pozā varu stundu nosēdēt. Kamēr ir jāstrādā, viss ideāli, viss perfekti. Izņemot, ja vīrs kārtējo reizi nevar savākt savas drazas un esmu iedzīta stresā, tad gan mēdz kaut kas nobrukt, bet pašas problēmas - viss čotka, viss skaisti, viss ideāli. Enerģiju plūsmas no Zemes un Debesīm, viss ir tik skaisti, pat, ja klientiem ir problēmas, tomēr tik ļoti skaisti tas viss ir, aptaustīt viņu emocijas, viņu domas un esamību.
Cilvēki ir tik skaisti! Jebkurš savās dzīlēs ir tik skaists un šī garīgā tauste ir viena no labākajām lietām manā dzīvē.
Vēl viena lieta - es varu runāt ar citu cilvēku garīgajiem pavadoņiem un visiem es piefiksēju vismaz vienu, bet pašai... neviens.
Es nespēju sev palīdzēt tā kā klientiem. Nekad. Vienmēr viss iet pa grūtāko ceļu. Caur sarežģītām dzīves mācībām un rituāliem.
Sakiet vēl, ka nevar dot to, kā pašam nav.
.
Ko es tādu esmu nogrēkojusies pagājušajās dzīvēs..?
Sākās jau ar pirmajiem soļiem maģijas un ezotērikas lauciņā. Kad sāku atbildēt cilvēkiem caur e-pastu uz jautājumiem, piefiksēju to, kas mani moka joprojām.
Atnāk klients vai jūtu vajadzību iegriezties darba e-pastā, un pēkšņi ir spēks visam. Kad strādāju ar dziedināšanu un līdzsvarošanu, caur mani plūst pilnīgs orgasms, taču viena šādu enerģiju nekad nespēju piesaistīt.
Atceros savas hardcore depresijas dienas, kad gulēju gultā stundām ilgi, cenšoties nekustēties, nedomāt, jo sāpēja viss, katra kustība, katrs elpas vilciens, katra dzīves minūte un sekunde bija mokas, dažkārt mēģināju no rīta piecelties, bet nespēju, izvēlos no gultas un tā arī kādā pozā nokritusi, tādā uz grīdas pavadīju stundas. Parasti cilvēki to nespēj iedomāties, kā bez fiziskām kaitēm tā var būt. Tuvāko attēlojumu atceros filmā Melanholija, kur galvenā varone centās pacelt kāju, lai iekāptu vannā, bet lai kā pūlētos, to nespēja.
Un tad pēkšņi viss pārslēdzas pārcilvēka režīmā. Kā klients aiz durvīm, ir bijis tā, ka turpat kā filmās pret durvīm, ar muguru atspiedusies, noslīdu līdz grīdai un tādā pozā varu stundu nosēdēt. Kamēr ir jāstrādā, viss ideāli, viss perfekti. Izņemot, ja vīrs kārtējo reizi nevar savākt savas drazas un esmu iedzīta stresā, tad gan mēdz kaut kas nobrukt, bet pašas problēmas - viss čotka, viss skaisti, viss ideāli. Enerģiju plūsmas no Zemes un Debesīm, viss ir tik skaisti, pat, ja klientiem ir problēmas, tomēr tik ļoti skaisti tas viss ir, aptaustīt viņu emocijas, viņu domas un esamību.
Cilvēki ir tik skaisti! Jebkurš savās dzīlēs ir tik skaists un šī garīgā tauste ir viena no labākajām lietām manā dzīvē.
Vēl viena lieta - es varu runāt ar citu cilvēku garīgajiem pavadoņiem un visiem es piefiksēju vismaz vienu, bet pašai... neviens.
Es nespēju sev palīdzēt tā kā klientiem. Nekad. Vienmēr viss iet pa grūtāko ceļu. Caur sarežģītām dzīves mācībām un rituāliem.
Sakiet vēl, ka nevar dot to, kā pašam nav.
.
Ko es tādu esmu nogrēkojusies pagājušajās dzīvēs..?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}