Par uzticēšanos ārstiem es tev lielā mērā piekrītu — patiesībā ārsti nebija gluži tie medicīnas profesionāļi, kurus es domāju. Pat ja ārsts ir izglītots un kompetents, viņa pieredze pēc noklusējuma var būt tikai nesistemātiska un balstīta uz gadījumiem; pamatotus atzinumus šajā jomā var dot tikai zinātniski pētījumi (arī zinātnieki daudzos gadījumos būs ārsti, bet skaidrības pēc lieku viņus atsevišķi) ar noteiktu metodoloģiju, pietiekamu subjektu skaitu, kontroles grupu u. tml. (un, protams, publikāciju peer-reviewed žurnālā, lai pētījums tiktu novērtēts, pārbaudīts un komentēts). Normāli būtu, ja ārsti tam sekotu līdzi un būtu starpnieki starp zinātni un pacientu.

Esmu pilnīgi par viedokļa izveidošanu (jo sevišķi, ņemot vērā, ka lēmumi šobrīd ir jāpieņem vecākiem — bet arī vispār), bet, manuprāt, vienmēr jājautā, vai informācijas avots ir kompetents izteikties par attiecīgo jautājumu un vai tam var uzticēties, vai apgalvojumu pamatā ir konkrēti pētījumi, nevis tikai teorētiska spriedelēšana, vai citu ekspertu (un pētījumu) informācija nav pretrunā ar šo informācijas avotu u. tml. Ideāli ir teksti, kas atsaucas uz konkrētām publikācijām.

Kas attiecas uz farmācijas kompānijām: tām ir motīvs pelnīt, bet no tā loģiski neizriet tas, ka to rīcība ir slikta. Citiem vārdiem sakot, tām vakcinācija var būt izdevīga, bet tas nenozīmē, ka tā ir nepareiza. Tie nav loģiski saistīti apstākļi; tikpat labi vakcinācija var būt gan izdevīga, gan pareiza.

(Reply to this) (Parent)