rīt jau vienos uz Cēsīm jābrauc. kad es pēdējoreiz biju Cēsīs? kad es vispār esmu bijusi Cēsīs? kopā ar bērnības ekskursiju varētu būt kādas 4..nē drīzāk 3 reizes. pēdējoreiz pirms gadiem četriem laikam. apciemojām draudzenes vīrieti slimnīcā un pēc tam vakara krēslā stopējām atpakaļ uz Rīgu. viens no maniem skumjākajiem stopēšanas momentiem Latvijā, sanāca nenormāli ilgi vilkties pa kaut kādu apvedceļu (jo mēs, protams, orientējāmies Cēsu apkārtnē) gar kaut kādām fermām, mājām, pļavām un citiem tikpat bezjēdzīgiem apskates objektiem. beigās jau sāka palikt tumšs un vēss (ar visu to, ka vasara), iestājās dusmas, izmisums un izsalkums, jo garām brauca labi ja divas automašīnas stundā. paspējām jau izdomāt kā būs gulēt zem koka vai pļavā kādā siena kaudzē un pārtikt no zaļiem āboliem, lai nenomirtu badā. un tieši tad, kad visas cerības jau raustījās agonijā, apstājās labais glābējs, lai aizvizinātu mūs atpakaļ uz lielpilsētu.

vakar visu dienu pavadīju ripinoties savā milzu gultā un skatoties National Geographic raidījumus par Krievzemes dabu. un ēdot daudz. tāds liels miers.

kad es būšu miljonāre, es nopirkšu džipu un kopā ar dažiem uzticamajiem sabiedrotajiem (kāda bruņota Švarcenegera apsardzē) apbraukāšu plašo kaimiņzemi, fotografējot tundras, taigas un elpojot daudz svaiga gaisa. no Maskavas līdz Kamčatkai, vot kā tas ceļojums varētu saukties.

mīļi.

šodien jācenšas būt labā garastāvoklī. tāpat vien, lai atcerētos kā tas ir.

kaut kāds tāds vakars. Ludis apbēra ZV ar kāzu cienīgiem ziediem un komplimentiem, mūs pārējos ar bezmaksas šmigu. viss jau būtu burvīgi, ja es nezinātu to, ka vispār tur nekas nav īsti burvīgi. kāda jēga pateikt ilggadējai draudzenei ''starp citu, es decembrī izvācos, jo te ir dārgi..'' un nākamajā dienā ''še tev ziedi, tu esi vislabākā visā pasaulē, es tevi mīlu forever ever after blah blah blah''. loģika? da vispār izskatījās, ka šis viņu bildināt taisās. attiecības priekš manis ir viena liela, liela mīkla.

es nejūtos sabiedriska, es nejūtos kā princese, es pat neatsaucos uz visiem tiem netiešajiem mājieniem, es pat nejokojos pretī, neko, neko..

weird, weird.

gribu uz mājām, bet nu jau vairs nekā. pabūšu vismaz sabiedrībā pāris stundas.

kaut kad jau būs jāsāk. pa vakariem savā svaigi mazbudžetīgi eiroremontētajā istabā, starp spilvenu kaudzēm un svecēm visos stūros.

romantika, bļ.

zemapziņa laikam atgriezusies normālajās sliedēs. vēl nesen šādi un līdzīgi sapņi bija pierasti gandrīz katru nakti. vēl pa vidu bija periods ar ļoti spilgtām, intensīvām trillerfilmu epizodēm. nu tā, ka pilnīgi žēl pamosties.

bes vispār jau man nepatīk sapņot. un miegs arī nē.

it kā gribās tajā dalīties ar kādu..it kā nē.

bet vairāk pozitīvi..bez iemesla.