diemžēl tik ļoti svarīgo un visu gaidīto ''pasaules galu'' es varēšu sagaidīt darbā. žēl, ka it's all bullshit un huiņa, tā prasās kaut ko neikdienišķu, ārpus ierastajiem rāmjiem, satricinājumu. tādā plašākā mērogā. savādāk viss jau līdz riebumam vienmuļš. ehh. enīvei pēc JG būs šādas tādas pārmaiņas.

kad es pēdējoreiz tur biju? jūlija beigās, vai? neatceros.. neesmu turienes patriote nekāda, bet reizēm kaut kas ļoti aicina. kaut vai vienkārši vakarā pastaigāties pa pelēki mitrajām ielām, aiziet līdz jūrai un ieelpot vēju. nezinu. tā vienkārši ir. gribās paņemt nedēļu brīvu un tā vienkārši nodzīvot tur, starp bruģi, jūru, kaijām un klusumu.

šogad mēs ar māti dzīvosim virtuvē, cepsim un vēlreiz cepsim visādu tradicionālo figņu, ko tāpat apēdīsim tikai mēs trīs. un ome, bet viņa nestaigā un tāpat daudz neēd. pēc tam es apkraušos ar ēdamā kalniem un braukšu atpakaļ strādāt. 25/26 vakars paies Rīgas mājās ar dafiga svecēm, karstvīnu, kaķi un mierīgām filmām. vot plāns.

es gribu, lai tā sajūta nepazūd. šogad gribu viņu paturēt. ar piparkūkām un mandarīniem, ar vai bez tēva televīzijas fona. šogad tas viss būs vienkārši jauki.

un tagad visas salkanās jūtas noplok, jo pirms svētkiem notiek kaut kāds šizo pasaules gala afterpārtijs Valkā (kur, bļeģ, tas vispār atrodas..nu ok, been there few times caurbraucot). hz vai braukšu..ja nē, tad 22 agrākajā rītā pa taisno prom uz V-pilsētu.

ajj, dzīvos redzēs. man tikai gribējās ko uzrakstīt. darbā garlaicīgi.

bet dzīvē tā vot nenotiek.

visi tādi glamūrīgi šovakar. fotogrāfes j-kdzei svētku diena un lēnām pošamies uz Skyline. dāmas augstpapēžu kurpēs un puiši uzvalkos.

es skatos spogulī uz viņu, kas izskatās kā visu sasniegusi. perfektas dzīves ilūzija.

galvenā ideja, protams, ir pirmās divas dienas ilgi gulēt. pieslīpēt šo to saistībā ir gandrīz piebeigto istabas remontu, noskatīties vairākas dokumentālās filmas, varbūt rakstīt un varbūt satikt dažus jaukus cilvēkus. ak un cilvēkpētniecības grāmata jāpiebeidz.

bet, ja puteņo un slapjdraņķo, es ārā no mājām neeju. vot šitā.

izgulējos it kā. 

man iepatikās Cēsis. naktī it sevišķi. ha. za to es tagad aptuveni orientējos abās dzelzceļa pusēs

braucām it kā uz jaagerpasākumu fonoklubā, bet nu sanāca, ka mājās jautrāk. beigās uz to fono tikai pus3, iegājām iekšā, minūtes desmit paskatījāmies kā visi pielej sejas un aizgājām atpakaļ uz mājām. sajutāmies nedaudz nepiederīgi, jo gājām taisni un abas acis mums skatījās vienā virzienā. patīkama naksnīgā pastaiga vismaz sanāca.

bēet nu tas, ko es redzēju fonītī - vienkārši wow. ok, tur bija pārbāzts, visi viens gar otru rīvējās - arī vecajā Rīgā novērota parādība. bet 98% (un es nepārspīlēju) no apmeklētājiem bija tādā KOMĀ, kādā Vecrīgā tauta 7.00 izplanē no frančiem. pilnīgi kultūršoks. tik daudz pārdzertas sejas vienkopus vēl nekur nebiju redzējusi (es esmu redzējusi daudz visādu huiņu). lai gan tas esot pilnīgi normāli, kā man izskaidroja, Cēsīs viņiem citu jēdzīgu vietu neesot un skaidrs, ka šāda pasākumā visi brāļi pāļi un māsas šmigas sakoncentrējas vienā ballītē. loģiski. pēc tam es iztēlojos, kā tur no rīta viss apkārt ir pievemts, sētniece Taņa ar saviebtu seju berž to draņķību no grīdām, pagalma un ietves, apsargs vienu pēc otra iznes pēdējos kritušos un glīti sarindo ārpusē uz trotuāra (sarkasms). pēc tam uz atpazīšanu ierodas vecāki, draugi, kaimiņi un citi piederīgie, lai vestu mājās uz rehabilitāciju. dažus, droši vien sagaida stingrais rājiens un mājas arests ar aizliegumu smēķēt skolas starpbrīžos, jo viņiem, redz, nav vēl 18 un pasākumā ielavījušies ar draugu vai vecākās māsas/brāļa dokumentiem. vismaz cik atceros no saviem tīneidžera laikiem, tā bieži darīja. viss jau saprotams, ja tu nedzīvo Rīgā un lielā tusofka notiek tikai vienā vietā pilsētā - tu taču neiesi skumji kost šņabi kaimiņa garāžā ar pārējiem mazgadīgajiem lūzeriem. mēs, piemēram, mēdzām viltot skolēnu apliecības un pases kopijas (jā, bija reiz tādi malaļetku ziedu laiki).

nākamreiz gan jāaizbrauc pa dienu, lai var tā mierīgi pastaigāt apkārt un kādā mājīgā vietā iedzert pa krūzei siltas tējas.

vakar visu dienu pavadīju ripinoties savā milzu gultā un skatoties National Geographic raidījumus par Krievzemes dabu. un ēdot daudz. tāds liels miers.

kad es būšu miljonāre, es nopirkšu džipu un kopā ar dažiem uzticamajiem sabiedrotajiem (kāda bruņota Švarcenegera apsardzē) apbraukāšu plašo kaimiņzemi, fotografējot tundras, taigas un elpojot daudz svaiga gaisa. no Maskavas līdz Kamčatkai, vot kā tas ceļojums varētu saukties.

kaut kad jau būs jāsāk. pa vakariem savā svaigi mazbudžetīgi eiroremontētajā istabā, starp spilvenu kaudzēm un svecēm visos stūros.

romantika, bļ.

būs man sakārtota istaba un king size bed - mazie dzīves prieki. tie, kuri ilgi dzīvojuši remonta bardakā/bieži mainījuši dzīvesvietas/gulējuši haosā uz sūdīgiem piepūšamiem matračiem vai dalījuši istabu ar vēl kādu, sapratīs, cik tā ir patīkama apziņa. pīķadāmai būs dīvāns un visiem kopā glīšs dzīvoklītis. mazbudžeta kosmētiskais remonts tā teikt un viss kā pie cilvēkiem.

un plāns X. arī to varēšu sākt realizēt.

bišķi gaišāks tas rudens tagad liekas :)