izgulējos it kā. 

man iepatikās Cēsis. naktī it sevišķi. ha. za to es tagad aptuveni orientējos abās dzelzceļa pusēs

braucām it kā uz jaagerpasākumu fonoklubā, bet nu sanāca, ka mājās jautrāk. beigās uz to fono tikai pus3, iegājām iekšā, minūtes desmit paskatījāmies kā visi pielej sejas un aizgājām atpakaļ uz mājām. sajutāmies nedaudz nepiederīgi, jo gājām taisni un abas acis mums skatījās vienā virzienā. patīkama naksnīgā pastaiga vismaz sanāca.

bēet nu tas, ko es redzēju fonītī - vienkārši wow. ok, tur bija pārbāzts, visi viens gar otru rīvējās - arī vecajā Rīgā novērota parādība. bet 98% (un es nepārspīlēju) no apmeklētājiem bija tādā KOMĀ, kādā Vecrīgā tauta 7.00 izplanē no frančiem. pilnīgi kultūršoks. tik daudz pārdzertas sejas vienkopus vēl nekur nebiju redzējusi (es esmu redzējusi daudz visādu huiņu). lai gan tas esot pilnīgi normāli, kā man izskaidroja, Cēsīs viņiem citu jēdzīgu vietu neesot un skaidrs, ka šāda pasākumā visi brāļi pāļi un māsas šmigas sakoncentrējas vienā ballītē. loģiski. pēc tam es iztēlojos, kā tur no rīta viss apkārt ir pievemts, sētniece Taņa ar saviebtu seju berž to draņķību no grīdām, pagalma un ietves, apsargs vienu pēc otra iznes pēdējos kritušos un glīti sarindo ārpusē uz trotuāra (sarkasms). pēc tam uz atpazīšanu ierodas vecāki, draugi, kaimiņi un citi piederīgie, lai vestu mājās uz rehabilitāciju. dažus, droši vien sagaida stingrais rājiens un mājas arests ar aizliegumu smēķēt skolas starpbrīžos, jo viņiem, redz, nav vēl 18 un pasākumā ielavījušies ar draugu vai vecākās māsas/brāļa dokumentiem. vismaz cik atceros no saviem tīneidžera laikiem, tā bieži darīja. viss jau saprotams, ja tu nedzīvo Rīgā un lielā tusofka notiek tikai vienā vietā pilsētā - tu taču neiesi skumji kost šņabi kaimiņa garāžā ar pārējiem mazgadīgajiem lūzeriem. mēs, piemēram, mēdzām viltot skolēnu apliecības un pases kopijas (jā, bija reiz tādi malaļetku ziedu laiki).

nākamreiz gan jāaizbrauc pa dienu, lai var tā mierīgi pastaigāt apkārt un kādā mājīgā vietā iedzert pa krūzei siltas tējas.

nesaprotu. patiešām, man vajadzētu viņām patikt, bet huj nē, besī.

bet šobrīd es prātoju vai pastāv dzīve pēc remonta. nu patiešām, kas notiek, kad vairs nekas nav jākrāso un jāberž?

a vispār būs smuki. beidzot māju sajūta nevis kaut kāds pusremontēta pritona efekts. 

un un un piektdien jau briest sālsmaizes/halloween baļļuks, pirmais kārtīgais pasākums mūsu miteklī, beidzot. nav jau tā ka man dzīvokļu pasākumi izraisa baigo sajūsmu, nē. drīzāk otrādi. svešās mājās vēl tā, bet bars iereibušu purnu manā dzīvoklī..meh. bet nu šis ir savādāk, tematiskais pasākums, forši cilvēki viesu listē un tā. gan jau tāpat man sakritīs uz nerviem, kad uz viņiem sāks iedarboties brālis pālis.. well who am I to judge. pīķadāma arī būs skaidrā, tā ka viss normāli.

ajj būs forši. kaut kādu lielāku sabiedrību tak vienreiz vajag mājās savākt. 

biļešu serviss gan ritīgie kretīni, par iespēju tikt pie izprintējamas biļetes (kur citas iespējas nemaz nav), šie paprasa latu pa virsu. scumbags.