gribētos vairāk skriet. un biežāk minēt sudoku. un spēt pārnest abās aktivitātēs ievērotos darbības principus uz citām dzīves jomām (salīdzināt sevi ar savu iepriekšējo sniegumu, nevis citiem cilvēkiem, nezinot viņu ieguldījumu; dot sev laiku progresam un nešaustīt sevi par to, ka progress ir minimāls vai ir pat kritiens atpakaļ; darīt, mēģināt un, ja nesanāk, nepamest pavisam, bet gan censties vēlreiz no jauna un iespēju robežās citādos veidos).

man ir bail no pārmaiņām, bail no nenoteiktības, bet es arī saprotu, ka kaut kas ir jāmaina. ja izdotos sev noticēt kaut kripatiņu vairāk, spētu uzrakstīt motivācijas vēstuli, lai pieteiktos (ir runa tikai par pieteikšanos!) viena projekta pētnieka darbam. šajā kontekstā - mani biedē disertācija. lēnām kaut ko lasu un mēģinu saprast, un liekas, ka, jo vairāk lasu, jo mazāk saprotu, un ka paies mūžība, līdz sapratīšu, līdz rakstīšu, līdz būs gatavs. gribas spēt kā agrāk studiju laikā - piesēsties, ieurbties līdz saprast, bet tagad .. atrunas? tomēr nē, skola iztukšo tā, ka kolēģi pēdējās divas nedēļas vairākas reizes izsaka piezīmes par to, cik nogururi/iztukšota/nekāda izskatos, nezinu, ko ar to iesākt. pēc pāris nedēļām būs atvaļinājums, tad?

pēdējā mēneša laikā sanācis piedalīties pāris pārgājienos, un saprast, ka arī tas man patīk. ar draugiem plānojam jūlija sākumā vienu nedēļas nogali veltīt mūsu versijai par kolka-dubulti, un to šobrīd gaidu vairāk kā četru dienu braucienu uz sicīliju. nezinu, kurā brīdī attiecībā uz šāda veida aktivitātēm no "jā, būtu forši, gribētu, bet .." kļuvu par "ejam? ejam!", bet tas šķiet kā solis pareizā virzienā, lai arī kāds tas būtu.

kas vēl? sapratu, ka esmu izslāpusi pēc kaut kā, ko dod daiļliteratūra. vakar ilgu laiku pavadīju grāmatnīcā, besījot sevi un pārdevēju, mēģinot noformulēt, ko gribu, un šķiet, ka to izdevās atrast. ir izlasītas divas nodaļas un galvā, emocijās kaut kas notiek - viena no pazīmēm tam ir tas, ka šobrīd spēju uzrakstīt ko vairāk par vienu teikumu.