Svešinieka piezīmes
Jaunākais
25.7.16 17:35
Silver league adventures.
Mēdzu rekreatīvi uzkapāt Starkraftu. Sasodīts dažkārt liekas, ka tā iet no rokas. Taimingi sakrīt perfekti, apgreidi nepiemirstas, scv nepārtrauc rakt, sanāk labs early pressure, labs midgeims, un laba spēle kopumā, cik nu silverleague spēle var būt laba. Bet šodien, pa tukšo. Grozies kā gribi, katram manam jautājumam oponents jau bija sagatavota. Gan tanciņi pareizā vietā i viss pārējais. Sajūta tāda, ka varēja uzvarēt visas šodienas zaudētās spēles, bet skatoties replays saproti, ka ne - strādnieki netika ražoti, apgreidi piemirsti, skautings nepareizā vietā un laikā, iztrūkstošs early pressure (īpaši pret zergu spēlētāju) un kopumā ļoti nabadzīgs sniegums.
Eh, gan jau citu dienu.
7.7.16 21:48
Fergie jaunā dziesma nav muzikāli vērtīga, patiesībā - ļoti maz kas no viņas un/vai BEP daiļrades ir bijis muzikāli vērtīgs. Bet tas video materiāls. Sasodīts. Es saprotu, ka lēti un vienkārši - es reflektēju, es saprotu, bet reizē arī novērtēju skaisti ietērpto un pasniegto miesu. Un sasodīto pienu uz lateksa.
Komentāri un ļaužu reakcija gan brīnišķīgi. "Kas gan notika ar "īstu" mūziku". "Paskatieties, par ko pārvērtusies īstā Fergie" (varētu domāt, ka Fergalicious nebija soft core porns). Is there no end to their decadence. Varētu padomāt, ka kāds nebija pamanījis, ka pa EHR un MTV tipa kanāliem sen jau dzīvojas Dreiks, Mināža, Iggy un citi ļaudis, kas, aci nepamirkšķinot, pārdod dibentiņus, pupiņus, vēderpeses un piedaudzīgus skatuves tērpus un kaut kā iemanās sevi saukt par mūziķiem. Ja kāds saka, ka viņš klausās Nikie Minaj mūzikas nevis "cheap thrills" dēļ, es domāju, ka viņš melo pats sev. Vienlaikus, jāprot novērtēt arī cheap thrills. Ar to nekas nav greizi, tā teikt.
Podīgi (heh, podīgi) iedomāties, ja cita žanra mākslinieki arī būdu tik izplūduši savā profilā. Piemēram tu dodies uz Kārļa Vērdiņa dzeja lasījumu, bet tur tevi sagaida ļoti kačāts vīrs, kas uz skatuves kustina lūpas pie iepriekš ierunātiem, gaužām sekliem dzejoļiem, pievelkas pie stieņa, izaicinoši dejo, gandrīz parāda pimpi un pieskaras sev. Pēc pasākuma apmeklējuma vari droši stāstīt, ka apmeklēji brīnišķīgas dzejas dienas.
7.7.16 15:56
Mazuliet tracina, ka neviens nerunā par to - no kurienes Kaimiņam un viņa polītiskajam projektam nāk naudiņa. Var jau būt, ka tās tādas neticības un sazvērnieciski neauglīgas domāšanas augsnē augošas aizdomas, aplaistītas vien ar personīgu nepatiku pret Kaimiņa personu un aktivitātēm.
22.6.16 01:20 - Ritms un dzeja - neskaidrs, bet tīkams vēstījums. wtf
Hip - hop censoņa Finķa radītajos trekos ir kaut kas pagalam apburošs. Pareizāk sakot, par spīti, vismaz pirmajā skatījumā absolūti idiotiskiem tekstiem, tā šķiet, ka atsevišķas teksta rindiņas uzrunā kaut ko aiz apziņas, kas uz to noraugās gaužām kritiski. Gan skaņdarbi "Karaļi un karalienes", "Laiks ir uzvarējis", gan arī pavisam svaigajā veikumā "Mežrozīte".
Bet, ļaujiet ilustrēt ar piemēriem: Karaļi un karalienes
(teksts zem saites) gan pirmais pants, gan piedziedājums brīžiem balansē uz absurda robežas. Bet piedziedājums:
Varavīksnes nekad nemaina toņus
Jūs gribat uzvilkt cits citu kroņus,
Jo ir karaļi -karaļi un ir karalienes,
Un es atkal esmu viens-viens,
ir vēl sliktāks. Var jau būt, ka palaižu garām kādu asprātīgu metaforu vai citu izteiksmes līdzekli, bet es nevaru atrast piedziedājumā neko vairāk par gaužām triviālo "apkārt vieni vienīgi feiki, es vienīgais esmu true". Un man nepatīk seklas dziesmas, ja neskaita Nicole Sherzinger, vai vismaz dziesmas, kuru seklumu es varu pamanīt. Bet klausoties šo, šķiet, lai cik arī tas nebūtu neticami, Fiņķis cenšas pateikt, ko vairāk, un es nevaru uzlikt savu pirkstu uz tā. Un, negribu lielīties, bet parasti es daudzmaz ciešami spēju tvert lirisko vēstījumu dažādos kultūrproduktos, it īpaši jau runa nav par kādu augstāko laikmetīgo mākslu.
Arī mazliet jaunākajā skaņdarbā
"Laiks ir uzvarējis" ir vairāki nejēdzīgi teksti, kuri, par spīti tam, ka vajadzētu - nekaitina. Visvairāk vēlētos izcelt rindiņu,
"Laimes lutekli, es tev esmu baiss
Dieva dēļ nenolaid rokas, dieva dēļ nenolaid.."
Un es nevaru no tā izvilkt cik necik jēgpilnu vēstījumu, bet katru reizi kad dzirdu, topu uzrunāts, taču apejot to manu smadzeņu daļu, kas parasti identificē un novērtē tīkamu vēstījumu. Šeit nesaprotu, vai viņš uzrunā laiku, kam tiek veltīta dziesma vai kādu literāro "Citu". Nedz kāpēc viņš tam ir baiss, nedz kāpēc nedrīkstētu nolaist rokas. Un vai roku nenolaišana attiecināta uz sevi vai citu.
Visbeidzot, šo rakstu, jo nule kā iznākušajā skaņdarbā
"Mežrozīte" turpinu sastapties ar šo vēstījumu. Lai arī brīžiem teksts ir visnotaļ sakarīgs. It īpaši rinda:
"Dieviņš dāvā skaistus matus, bet liek tiem nosirmot"
es saprotu, kāpēc man patīk. Šī rinda, manuprāt, poētiski veiksmīgi atklāj cilvēka esmes paradoksu - pretrunu starp dzīves laicīgumu un īsumu, un tās neatkārtojamo skaistumu, par spīti tam, ka vairums dzīvju nav pārāk lielas ievērības cienīgas, vismaz tādā laicīgā mērogā. Taču piedziedājums:
"Pār taviem laukiem lai vienmēr šampis līst..
Mūžīgi kā akmens dārzs, tava sirsniņa tur plīst
Un tā no sirds nodziedot..."
Es nevaru. Šis teksts manā apzinīgajā skatījumā ir bezjēdzīgs, turklāt neizsakāmi kaitina un derdz vārds "šampis". Vienlaikus manai mazāk reflektētajai un apzinātajai uztverei teksts šķiet uzbudinošs tāds, kuru nevaru izmest no galvas. Teksts ar kuru var būt apsēsts, klausīties vēl un vēl, dungot līdz, ja vecums atļautu, rakstīt uz penāļa vai vācu valodas grāmatas malām.
Šis ir brīnišķīgs fenomens. Kad autors nepasaka visu tieši, ar daudz maz skaidriem izteiksmes līdzekļiem. Var jau būt gan, ka tas tikai man liekas, un ka esmu atradis nez kādu dārgumu, parastā amatieru tekstā, bet liekas, ka tā nav. Liekas, ka, mākslinieks var zemapziņai nodot vēstījumu pa kluso. Kamēr apziņa aizsnaudusies, vai aizņemta, mākslinieks nākot pretī trepju telpā, bailīgi atskatoties, iespiež zemapziņai sašmulētu papīriņu, uz kura ir vēstījums, par kuru apziņa pat nenojauš. Vismaz tā man gribētos domāt.
13.6.16 13:34 - Dienas prieks
Nav lielāka dienas prieka, kā garā virknē nejauši ģenerētu četrzīmju identifikatoru vidū paslēpt dažus, mazāk nejauši ģenerētus, identifikatorus.
Šis dienas dzeguzes olas ir hujs, olas un suka.
Hue hue hue hue...
7.6.16 14:55 - Burvju Vērdiņš
Sasodīts, sen nebiju noticējis, kādam sabiedrībā zināmam cilvēkam tik ļoti kā Vērdiņam raidījumu ciklā Personības. Video:
šeit Šķita tik neganti īsts, labs un patiess vīrs ar fucking redzējumu, bez tās tik bieži klāt esošās izlikšanās par labāku esam. Bonusā - brīnišķīgi kadri un daži brīnišķīgi dzejoļu lasījumi.
Dzejolis par vēroto mīlēšanos trāpīja tik tuvu mājām, ka jau otro dienu nevaru izmest no galvas.
3.6.16 00:34 - Sviedrains kombinezons ir laimes atslēga
*ir vasara, kas priecē, pat tad ja draudziņi ir paklīdūši un gaužām aizņemti, pat tad ja taim-warps ir sācis izirt, un iespējams, drīz izirs pavisam.
Liekas, ka ar basām kājām zālē, ar kailu ķermeni Gaujā, ar sasvīdušām, zāģskaidānām un dvakojošām drēbēm mežā. Dzīvei ir jēga - salda tīkama, ar abām rokām satverama. Vienkārši būt, ļaut saulei glāstīt sevi, pazust vieglā alus reibumā un zinātniskās fantastikas literatūrā, pirtī ļaut, lai tevi noslāna ar no liepu cukura lipīgām jauno bērzu slotiņām. Dzirdēt dzeguzi un neskaitīt ne vienu "ku-kū". Nevērīgi atbildēt uz telefona zvaniem un piemigt bērzu birzī lasot grāmatiņu.
Un biedē, ka tas viss beigsies, un atkal priekšā būs neprecīzas excel tabulas, neskaidri savās vēlmēs priekšnieki, nīgri un viegli aizkaitināti ļaudis, kas gribēs naudu un darbu un vairāk pirmā un mazāk otrā, un tu būsi tam visam pa vidu, un kļūsi resnāks un gurdāks un garlaikotāks, līdz kamēr iegulsies koka kastē. Pa vidu uz brīdi ieelpojot mazus laimes kriksīšus.
Bet vasarā liekas, ka varbūt nekas - varbūt tas ir pārejoši, un kaut kādā dzīves posmā attapsies, ka viss atkal ir labi, kā toreiz, kad bija kādi gadi 22, kad viss šķita inčīgi, pārsteidzoši un vareni. Žēl, ka toreiz to tā nenovērtēju. Mazās cigaretītes, mīcīšanos mašīnā, pazušanu skatam, krietnumu un saldsērīgas atkāpes no tā.
Labi vismaz, ka tagad dzīves labos brīžos novērtēju uzreiz, nevis kaut kad vēlāk, tīri retrospektīvi, kā konservus izvilktus no atmiņas pagrabiem.
tldr. Ir labi, kā reti, kad. Agrāk nereti bija tik labi, bet es, sīkais pizģuks tāds, to nenovērtēju.
16.5.16 11:19
Vai mes no tiesas varam ierakstt cib no dosa. Izskatas, ka varam, tikai bez garumzimem. Dos is life, dos is life.
15.5.16 21:33
Laikmetīgās kultūras kritika.
Nez Latvijas hip hop ļaudis paši raksta savus tekstus. Nu labi, pa lielam jau noteikti, ka jā. Bet man ir tik grūti iztēloties kā Gacho, var sarakstīt tekstus savam pēdējam albumam. Spriežot pēc intervijām un iepriekšējiem skaņdarbiem, man šķiet, ka "stampā grīdu" vai "houte couture" bija Gata intelektuālā apogeja, bet pēdējā relīze ir leģitīmi spēcīga, kas vedina uz pārdomām. Viens varbūt viņš izmanto ghost writeri(-us), bet tas variants ir neinteresants, un nav tālākas apspriešanas vērts.
Pieņemot, ka tekstu viņš saraksta pats, gribās domāt, ka nav jābūt gudrās skolās mācītam, vai vispār jābūt cik necik aptēstam (nu kaut vai tik daudz, lai neaicinātu kaimiņu uz dueli, vai nerakstītu "mans velo mani aiznes un kopi tik atskatās") lai uzrajstītu kaut ko labu un veiksmīgām atskaņām pilnu, simbolisku un sociāli aktuālu.
Otrs šāds fenomens ir Fiņķis, kur par spīti tam ka atstāj intelektuāli izaicināta vīra iespaidu, ir spējīgs uz asprātīgiem un apbrīnojami veiksmīgiem tekstiem.
Gtibās domāt, ka labu tekatu var ne tikai radīt tīri ar savu kapacitāti, bet aizgūt vai nojaust kādā metafiziskā līmenī. Šī ideja priecē daudz vairāk, kā ghoswriteru variants.
Gandrīz romantiski. Urbānais tīnis, kas apbružājies pa ballītēm un nopelnījis mazliet naudas apjauš laika skaudro plūdumu un pusapziņas stāvoklī pierakstījis par laika smiltīm un kapraci, kas neglābji atnāks.
Vēl jau es iespējams nenovērtēju Gaco intelektu pirms tam, vai atī pārvērtēju viņa pēdējo devumu. Bet man jau liekas, ka tiešām ir negaidīti labs.
4.5.16 18:09
Where there is never any vacancy, but always room for more.
26.4.16 16:19 - tsepiens
Nesaprotu, kur ir sāpe par to, ka Ušakovs nopublicēja savu "joku" par okupācijas seku komisiju. Man šķiet, ka tieši tas ir viens no elementiem, kas ļoti pietrūkst Latvijas politikai. Tas, ka arī par sāpīgiem jautājumiem politiķi izsakās asāk, aizskarošāk, ar nosacītu (un nosacītas kvalitātes) humora devu. Nevis politkorekti ļurināt, ka "būtu jāvērtē šādas komisijas nepieciešamība, un jādod uzdevums izvērtēt nodokļu maksātāju naudas lietderīgu izmantojumu un atbilstību normatīvajiem aktiem", bet pateikti kā domā - "latviešu politiķi - loxi, mēģina pārāk daudz vainas novelt uz okupāciju". Un tad kāds cits varētu ne mazāk dzēlīgi atbildēt ar to pašu "ušakovs lohs, jo pizģī naudu no rīgas budžeta un nezina cik rūgts ir latvieša rācenis". Visiem būtu mazs smiekliņš, un maza atskārsme, ka moš tiešām mēs pārāk grimstam padomju sāpēs un ušakovs tūlīt 7 gadu pizģīs naudu no Rīgas budžeta.
Pašreizējā politkorektā ļurināšana un vicināšanās ar likuma garajiem locekļiem (iesniegumiem policijā), nodrošina to, ka interesanta un dzēlīga viedokļu apmaiņa starp politiķiem publiskā vidē tiek nevajdzīgi bremzēta un aizstāta ar "šis jautājums pēc būtības ir jāskata komisijā, kas arī vērtēs atbilstību normatīvajiem aktiem" (vai analogi garlaicīgu un nekādu informāciju nesaturošu huiņu). Tas ļauj tādiem tipiņiem kā Kaimiņš vai Ušakovs vai pat no politikas tumšā(tumsonīgā) gala (ala Lindermans, vai Dombrava) gūt lētas popularitātes punktus, braucot ar muti un atstājot "viņš pasaka skaļi, to ko domā daudzi" iespaidu. uUn sava taisnība ir - ja pārējie runā sausā, garlaicīgā ierēdņu valodā vai baidoties pateikt ko lieku, var pateikt tikai un vienīgi kaut ko pieklājīgu, bet gaužām garlaicīgu un nesaturošu, tad katra bildīte, komikss, vai skaļāks vārds saņem nepelnīti daudz uzmanības.
Un tagad mans itin latviskais soctīklu fīds cepas par to, ka vajag ušakovam piemērot KP pantu (netikai tāpēc, ka pats pants vairāk raksturīgs totalitārām sakārtām), lai gan domāju, ka daudz ko iegūtu no apmaiņas ar dzēlībām politiskajā vidē, arī par okupāciju, vai nedod dies holokaustu. Ironiski, manuprāt, tas ka šī attieksme, ka viss ir pārāk jūtīgs un ja ļoti jūtīgs, tad valsts darīšana ir viena no okupācijas sekām, arī jaunie grozījumi KL par to, ka nedrīkst celts neslavu valstij, tik ļoti atgādina atbilstošo LPSR KP pantu, ka šķiet ka pagātnes spoki ir nevis 25 gadus seni, bet sēž likumdevējā - un kas zin, ja mums ļautu ielūkoties zināmos maisos, varbūt uzzinātu, ka sēž arī.
Esmu tsepies.
6.4.16 23:23 - Even the nobles get properly handled
Un ja nu izdosies aizbēgt. No visa - sabāzt somā tikai labās lietas un aizbēgt. Prom no mūžīgi nepabeigtām excel tabulām, neieinteresētiem cilvēkiem un paša neieinteresētības. No patmīlas un mūžīgajām hedonisma cilpām. Vienkārši attapties kaut kur Gruzijā, Mestijā sēžot uz mazas terasītes vakaros, bet dienās klīstot starp kalniem, lasot grāmatiņas, satiekot citus tādus pašus laimīgi aizbēgušos.
Pagaidām liekas, ka neizdosies nekad. Bet ja nu.
*******
Smieklīgi un mazliet bēdīgi, ka cilvēki nepamana, ka par viņiem pajoko. Kā šodien ikurāt gadījies Klimoviču Robertam un twitter kontam ar nosaukumu "Dirsā Līdējs". Pat Klimoviču Roberts, gan diezgan sakarīgs, cik nu sakarīgs var būt vīrs, kas tic pravietim Muhamedam. Bet biju diskusijā, kur viņš runāja, un par spīti ļoti harmful apkārtējo attieksmei nebūt nepazaudēja seju.
*******
Skrienu. Arvien labāk. Ne gana labi. Jāskrien vairāk, lai, kas zin, var aizbēgt.
27.9.15 00:48 - Zāles
Ja, nu kādreiz ir grūta sirds, tad kā pašpasludināts ārsts izrakstītu mazliet Lisabonas rekreatīvā kontekstā.
Tas nekas, ja sienā caurums un ļaunums min uz papēžiem. Uz brīdi vari iebrist okeānā, aiziet līdz pasaules malai un paņemt kaipariņu un uz brīdi aizmirsties uz brīdi kāstot mazu taimvarp sfēru, kurā patverties - kurā laiks rit kā agrāk lēni un bez steigas. Tieši tajā brīdī ar destilētu cukurniedru dzērienu uz netīra bruģa piesēžot laimīgu cilvēku burzmā, ļaujot, lai nedaudz laimes pielīp arī tev.
Tas nekas, ka pēc tam būs jābēg, jāslapstās un jākrāj kapeikas, lai kioskā nopirktu mazu tasīti laimes dziriņas - uz brīdi taimwarps pasargā no cietās pasaules.
31.8.15 23:35 - Saplīsa
Lielas, gludi pulētas sienas pakājē bija skaista pilsēta - ar tirgu, ogļu raktuvēm, nelielu rāti, skaistiem un mazāk skaistiem pilsētniekiem un pagalam pliekanām un provinciālām intrigām. Pilsētnieki mēļoja, ka aiz sienas varēja redzēt pavīdam tumsu, pie sienas vienmēr oda pēc pelējuma un tantes pilsētā runāja ka ejot garām sienai, viņām sāpot ceļi - taču neviens skaidri nezināja, kas ir aiz sienas, un lielākajai daļai pilsētnieku tas nerūpēja it nemaz.
Viņa teica, ka pilsētnieki izliekas - ka aiz sienas ir liels ļaunus un ka velti viņi vada savas dienas mierā un saticībā. Pilsētnieki raustīja plecus un neko daudz par to nedomāja, vien pilsētas mēra vietnieks, klusībā pie sevis nobubināja, ka siena ir gana stipra un ka nevienam nav jāsatraucas. Vismaz reizi nedēļā viņa aizgāja līdz pulētajai šķirtnei un sita pa to ar dūri, vēlāk ar akmeni, vēlāk ar cērti. Taču siena palika kur stāvējusi - nevainojami pulēta tā atmirdzēja saulē un nekas neliecināja par centieniem to ieplēst.
Kādu vakaru viņa bija īpaši apņēmīga - viņa bija no mātes laulību gredzena paņēmusi dimantiņu un pie vietējā rotkaļa, palūgusi to iestrādāt pašā cērtes smailītē. Viņa aizgāja līdz sienai un cirta, viņa pagura, bet nepārstāja cirst. Viņa kļuva dusmīga, bet prātā iezagās šaubas un viņas trauslās rokas vairs nespēja noturēt cērti. Viņa aiz dusmām un nespēka trieca pret sienu līdzpaņemto zeltera pudeli, vēl pāris reizes pavēcija cērti ar grādīgo dziru nolietajā sienā un devās prom.
Skatoties noteiktā leņķī, vietā, kurā trāpīja pēdējais no daudzajiem cirtieniem gaisma lūza nedaudz citādāk un vērīgi ieskatoties varēja redzēt, ka stikla sienā parādījusies maz-mazītiņa skrambiņa.
19.6.15 01:48 - Atdzimst nacisms
Kad ravēju nezāles no savas piparmētru dobes, jūtos kā gestapo policists, kas pārbauda vai kāda augstākam labumam negatava ģimene neslēpj pagrabā žīdus.
Es atnāku zābakos un, ādas cimdos tērptajā rokā satvertu, cinkota tērauda spaini un aukstasinīgi plūcu virzu, nātres, zaķkāpostus un gārsu. Nē ne tikai plūcu - es cenšos izraut ar visu sakni. Kāpēc?! - Jo es ticu no visas sirds, ka šis nepilnais kvadrātmetrs ir atvēlēts izredzētajam augam. Augam, kas izskatās un smaržo atšķirīgi - man tīkamāk par citiem. Uz pavisam mazu brīdi, man tas šķiet tik muļķīgi, šķiet, kaut kur pazib doma - apstāties, bet es nevaru, jo mīlu savas piparmētras, tāpēc smagais spainis lēnām pildās, ar nezāļu plūcķermeņiem, bet dobītē paliek vien stalti, smaržīgi piparmētru augumi, kas neieinteresēti noraugās apkārt notiekošajā genocīdā. Neviena zemrāpulīga čemurziežu gārsa, kas savā alkatībā ir pārņēmusi vai visu dārzu, man tās man neatņems, ne kamēr man būs roku pāris un cinkots tērauda spainis.
Pēc tam draugi un paziņas slavē, cik garda ir manis audzētā piparmētru tēja.
Ļaunums ir tik banāls.
3.6.15 02:15 - Redzu nākotni
Es nosapņoju nākotni. Lasot avīzes un pasvītrojot vajadzīgo noplēsu flomītim galiņu. Sapnī, kuru redzēju pirms gadiem diviem, arī lasīju avīzes un noplēsu flomītim galiņu. Flomītis iztecēja uz avīzes "Čas", bet nebija pisiena manā kabatā.
1.6.15 00:33 - Velns
Viņš nomira un nonāca ellē. Velns viņam ierādīja mazu dzīvoklīti kādā no elles mikrorajoniem, kuram nestrādā tualete un allažiņ smako pēc piededzinātiem štovētiem kāpostiem un urīna. Tā kā ellē notikušas ievērojamas sociālekonomiskas reformas, Velns iekārtoja arī darbā - ellei piederošā, plaukstošā telefonmarketinga kompānijā "Sapņi piepildās", kas pārdod elles pakalpojumus uz zemes (nauda un citi pakalpojumi, pret dvēseli vai gabaliņu krietnuma). Velnam bija apnicis veikt visu netīro darbu vienam pašam, tāpēc viņš, balstoties brīvā tirgus idejās, bija atradis veidu, kā apvienot dvēseļu ciešanas ar jaunus klientu piesaisti un vairāk brīvā laika sev pašam.
Cauru dienu telefons zvanīja uz gandrīz nejauši ģenerētiem telefona numuriem, pirmajos gados ar nelielu tendenci sazvanīt kādu sev tuvu vai vismaz pazīstamu vai zināmu cilvēku, bet turpmāk cilvēkus, kuri iepriekš bija izmantojuši elles virszemes pakalpojumus kas pēc mārketinga daļas veiktajiem pētījumiem ievērojami paaugstina, gan esošajiem klientiem sniegto ciešanu pakāpi, gan ievērojami uzlabo jaunu klientu piesaistes rādītājus. Uzņēmuma politika, gan bija visai strikta - visas sarunas tiek ierakstītas, un pie mazākās nobīdes no reglamenta, un atkāpēm no uzņēmuma misijas, telefonsaruna pārtrūka, bet vaininieks tika sodīts acumirklī. Sod nebija bargs (cik nu uz mūžības fona maz kas var būt bargs), bet taisnīgs, asprātīgs un ar vērienu - velns pārvērta klusumu par Andra Kiviča vēlīno daiļradi, citkārt lika pārēsties šokolādes piparmētru konfektes, citkārt pievērsās ievērojami klasiskākām, bet mazāk efektīvām metodēm, kā pasmērēja padusē terpentīnu, vai iespieda pēdiņas skrūvspīlēs un uzskaitīja rīkstes.
Darbs nebija grūts, taču sajūta, ka elles tīmeklī iepin cilvēkus, kas citādi bijuši itin krietni viņu skumdināja. Izejot elles piedāvātos kursus viņš kļuva par itin veiksmīgu sapņu tirgoni, kā dēvēja uzņēmuma darbiniekus. Viņš prata cilvēkiem iemainīt pāris dolārus pret dvēseli, jaunu putekļusūcēju pret kādu nekrietnību (mazu dvēseles daļiņu) vai vienkārši, ar klusu pamudinājumu, pagrūst kādu tuvāk pekles vārtiem. Visvairāk par visu viņam riebās, ka laikam ejot viņam sāka iepatikties šī rutīna un šķietami derdzīgais darbs. Viņš sāka iemīlēt smirdīgo kāpņu telpu, pelējušo tepiķi un nemīļās bezdvēseliskās cilvēku atliekas sev apkārt. Viņam patika ieinteresēt mantkārīgos, godkārīgos, bailīgos, slinkos un patmīlīgos, lai vien pēc pāris gadiem ieraudzītu viņus sev līdzās, kā savus kolēģus.
26.5.15 22:51 - Mīļo sīrupiņ.
Šķiet, esmu aizvadījis visai veiksmīgu bērnību(tīnību) - bez sīrupam adresētām vēstulēm, vēnu griešanas, ilgstošas ļoti marginālu mūzikas žanru baudīšanas (un ar tiem saistītām subkultūras aktivitātēm) un citām nodarbēm, ar kurām cilvēki, manuprāt, cenšas aizpildīt kādus iztrūkumus savā priekšstatā par sevi. Līdz šim, allažiņ straume, vedusi mani pareizā virzienā. Šķiet tīņu problēmas, identitātes krīze jeb varbūt vienkāršs trakums, mani noķēra vēlāk, kā manus vienaudžus, jau krietni pēc universitātes, pirmā auto, pirmā seksa, pirmajiem darbiem un nopietnajiem nedarbiem un citiem mailstoniem, pēc kuriem pieņemts uzlūkot Rietumu baltā vīra dzīvi.
Pēdējā laikā, šķiet, ka straume vairs nenes vajadzīgajā virzienā, sabiedrība (pat mīļi un tuvi cilvēki) nereti šķiet tupāki kā agrāk, darps gurdenāks, mērķi banālāki, rieciens sausāks, ķermenis gurdāks. Albēra Kamī radītā - Svešinieka attieksme pret norisēm viņam apkārt ir visai precīzs raksturojums - tamdēļ arī šis visai banālais nosaukums. Šķiet anonīma (semi-anonīma) interneta dienasgrāmata, kurā izšaut savu mentālo kuli (bez sabiedriska novērtējuma kā facebook, vai citos soctīklos, kur nevar pat uzrakstīt "izšaut kuli", lai draudzenes vai paša mamma, neķertu kreņķi), varētu būt īstās zāles, ko dakteris parakstījis, pat tad ja to neizlasa itin ne viens. Apziņa, ka tas hostējās webā vien ir nelielas publicitātes, grēksūdzes, un neliegšos, neliela sasnieguma sajūtas apdvesta.
Kāpēc Ciba jūs vaicāsiet?
1)jo allaž esmu vēlējies vai nu piedzimt nedaudz agrāk, vai sasniegt internet literacy nedaudz agrāk. Kaut kas rupji formatētā textā, agrīno divtūkstošo gadu dizainā uzrunā mani dziļi personiskā līmenī.
2)Jo atsevišķi cibisti, kuru rakstiem (saites uz kuriem iepostētas kaut kur tiklajā tīmeklī), kā anonīms rēgs esmu izskrējis cauri atstāj tādu labu iespaidu, gan par atsevišķu rakstu saturu, gan komentāru kultūru (kas varētu būt jauki, ja nu kāds vēlētos par kaut ko parunāties, kas gan mazticams).
