stranger to you

Noskatīts no visiem pēc kārtas...

1. Are we there yet?
2. Pamodos viena un neglīta.
3. Dažreiz es vienkārši gribu sakravāt mantas un aiziet prom.
4. Šajās dienās es tik ļoti jūtos kā bērns un viss, ko es gribu ir Peļķe, kurā ielēkt un Kādu, kurš turētu manu roku.
5. Vakariņu kafija, viegla un salda, un cigaretes.
6. Iztikt ar otrās šķiras zemenēm?
7. Kārtoju mantas, metu ārā bikses un matu saspraudes, kartiņas un puķpodus un domāju, ka kādam tas viss varētu noderēt.
8. Es vislaik nevarēju saprast.
9. Reiz dzīvoja briesmonis.
10. Es gribu iemācīties kaut ko jaunu.
11. Šonakt es jutu nākamo sešdesmit gadu svaru uz saviem pleciem.
12. Kāda vilšanās.

/Es nezinu. Laikam tā bija.

Kāda vilšanās.

Kāda vilšanās tu vienmēr, vienmēr esi.

Es visu biju izplānojusi. Un es uzcēlu pilis no tiem plāniem. Piparkūku formās un tavās mīļākajās krāsās. Un es ievācos vienā no tām un iekārtoju tās visas, un sapirku grāmatas, un izmazgāju matus, un izmēģināju vislabāko pozu, kādā tevi sagaidīt, kad tu beidzot ieradīsies. Es pat iezīmeju mazus dārzus mākoņos apkārt pilīm. Pārsvarā sūnainus, bet neaudz arī ziedošus.

Bet tad es nesen tevi ‘satiku’.

Un kāda vilšanās tā bija.

Kāda vilšanās tā vienmēr, vienmēr ir.

Vai tu esi kādreiz dzirdējis kā nokrīt pils no makoņa malas?

Pieliec savu galvu man pie sirds.

Un aizveries.

---

Varbūt es noķeršu dažas savā kafijas krūzē un izlikšos, ka varu sagaršot atšķirību.

Varbūt es uzvelšu mazu piku un metīšu kaimiņu sunim, un netrāpīšu.

Varbūt es ēdīšu sniegu un domāšu par tevi. Un tu nekad nezināsi, ko tas nozīmē.

Vai arī to, ka es domāju par tevi.

---

Kur ir palikuši visi kalsnie puiši, pret kuriem atbalstīties?

Tu nevari izplēst debesīs caurumu.
Tu vispār neko daudz nevari pasākt, sēžot uz dīvāna ar tikai vienu dakšu rokā.
Piemēram izmainīt pasauli.

Bet tu vari par to sapņot.
Gatavoties tam,
Katram gadījumam.

Nesakiet man, ka es neko nedaru.

***

Neirozes ir trausli, zeltaini tīkli, ko darinājis eksperts,
Ja drīkst tā izteikties - Dievs.
Tikai paskaties kā mēs pinamies
Vai drīzāk,
Nepinamies nemaz.
Mēs nevarētu kaitināt viens otru vēl vairāk
Un nekad neesmu vairāk vēlējusies nogalināt cilvēku
Ar siera rīvi.

Kad mazas bildes sprāgst tev sejā un tu es ganrīz pārliecināts, ka citi to arī var redzēt, bet īstenībā viņi nevar... Kā izskaidrot, kāda ir sajūta, kad norij dūmus un gaida elles atnākšanu, jo kauns vienmēr ir bijis kautrīgo liktenis, un tad skatās debesīs, un tad sāk līt, un tā taču nevajadzēja notikt. Atkal?

Bet tas ir tā.

Un rakstīt bez labošanas ir gandrīz kā atzīšanās. Bet nē.

Es turpinu saprast, ka lietas, kas man likās īstas, tādas nemaz nav. Tādas kā: vienalga cik atklāta, cik kaislīga, cik laba vai slikta tu esi, neviens nekad neredzēs mazās sprāgstošās bildes tev sejā, un tapēc varbut tev vajadzētu pārstāt runāt Homēra mīklās, kuras tu drošvien tāpat aizguvi no kaut kāda trešās šķiras avota (idiote), bišķiņ sakūli, pārkrāsoji un tad centies likt priekšā kā savējās, jo beigu beigās tu esi, kas tu esi: vienīgā lieta, ko tu nekad nepateiksi. Pēctam, kad būsi piespiedis sevi pateikt visu citu.

Kad tu esi zem ūdens, aizvērtu muti, piepūstiem vaigiem, rokām pie sāniem, atvertām acīm, tu aizdomājies kā filmās tādas ainas vienmēr ir tik īpašas un klusas, un garas, un tām seko ātrs lēciens uz ainu, kas pārbāzta ar krāsām un darbībām. Tas noteikti kaut ko nozīmē.

Bet īstajā dzīvē, kad gaiss ir izelpots, tu iznirsti. Piecelies sēdus vannā, viens. Nav tā lēciena uz košāku, dzīvīgāku ainu. Nav palēlinājuma, trešās personas skatījuma. Nav mūzikas noskaņai. Nav epifānijas, traģēdijas, caurspīdīga svarīguma, vismaz ne no tava skatu punkta. Tu vienkārši piecelies sēdus.

Tad tu ieelpo, dziļi, dziļi, un paskaties apkārt, un prāto, kur tu liktu kameru, ja tā būtu filma, un saproti, ka drošvien nemaz negribētu tikt filmēts tadā stāvoklī, tāpēc, iespējams, tas ir nesvarīgi. Un tu pavēro savu vannasitabu, kas nav tik tīra, lai parastu vannošanos attēlotu tik elegantu, kā tas izklausās teorijā, un tu prāto kamdēļ tu vispār gāji vannā. Un tu nevari izdomāt apmierinošu atbildi.

Tapēc tu pieceleies. Tu izvelc korķi ar kāju un skaties kā ūdens pazūd notekā. (Tas ir trokšņaini.) Tu izkāp. Tu ietinies dvielī. Nav lēciena uz spilgtāku, dzīvīgāku ainu. Tu pēti savu ādu spogulī. Tu apģērbies. Tu pabrīnies par savu lūpu formu. Mūzika nesāk skanēt. Tu brīnies kā tu agrāk nepamanīji asinsvada plīsumu sev acī, bet varbūt tas pirmīt tur nebija. Un tu spied sevi atgriezties pie sausā gaisa, rēķiniem, intirgām, apdrošināšanām, īsziņām, emailiem no cilvēkiem, par kuriem tu vismazāk gribi zināt, plastmasas puķēm, tukšām baterijām pleijerī, vitamīniem, ko vajadzēja iedzert no rīta, ilgām pēc cukura, ilgām pēc sāls, ilgām pēc alkahola, ilgām pēc apskāvieniem, slavinošiem nomoda sapņiem, un bezgaldaudzām revolūcijām, kas veido tavu dienu.

Un tu atver vannasistabas durvis un izej tur ārā. Un tur nav epifānijas. Nevienas.