stranger to you

sveshinieks:

Kad mazas bildes sprāgst tev sejā un tu es ganrīz pārliecināts, ka citi to arī var redzēt, bet īstenībā viņi nevar... Kā izskaidrot, kāda ir sajūta, kad norij dūmus un gaida elles atnākšanu, jo kauns vienmēr ir bijis kautrīgo liktenis, un tad skatās debesīs, un tad sāk līt, un tā taču nevajadzēja notikt. Atkal?

Bet tas ir tā.

Un rakstīt bez labošanas ir gandrīz kā atzīšanās. Bet nē.

Es turpinu saprast, ka lietas, kas man likās īstas, tādas nemaz nav. Tādas kā: vienalga cik atklāta, cik kaislīga, cik laba vai slikta tu esi, neviens nekad neredzēs mazās sprāgstošās bildes tev sejā, un tapēc varbut tev vajadzētu pārstāt runāt Homēra mīklās, kuras tu drošvien tāpat aizguvi no kaut kāda trešās šķiras avota (idiote), bišķiņ sakūli, pārkrāsoji un tad centies likt priekšā kā savējās, jo beigu beigās tu esi, kas tu esi: vienīgā lieta, ko tu nekad nepateiksi. Pēctam, kad būsi piespiedis sevi pateikt visu citu.