![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
sveshinieks:Kāda vilšanās.
Kāda vilšanās tu vienmēr, vienmēr esi.
Es visu biju izplānojusi. Un es uzcēlu pilis no tiem plāniem. Piparkūku formās un tavās mīļākajās krāsās. Un es ievācos vienā no tām un iekārtoju tās visas, un sapirku grāmatas, un izmazgāju matus, un izmēģināju vislabāko pozu, kādā tevi sagaidīt, kad tu beidzot ieradīsies. Es pat iezīmeju mazus dārzus mākoņos apkārt pilīm. Pārsvarā sūnainus, bet neaudz arī ziedošus.
Bet tad es nesen tevi ‘satiku’.
Un kāda vilšanās tā bija.
Kāda vilšanās tā vienmēr, vienmēr ir.
Vai tu esi kādreiz dzirdējis kā nokrīt pils no makoņa malas?
Pieliec savu galvu man pie sirds.
Un aizveries.
---
Varbūt es noķeršu dažas savā kafijas krūzē un izlikšos, ka varu sagaršot atšķirību.
Varbūt es uzvelšu mazu piku un metīšu kaimiņu sunim, un netrāpīšu.
Varbūt es ēdīšu sniegu un domāšu par tevi. Un tu nekad nezināsi, ko tas nozīmē.
Vai arī to, ka es domāju par tevi.
---
Kur ir palikuši visi kalsnie puiši, pret kuriem atbalstīties?