stranger to you

Vecās filmas skatoties, vienmēr liekas, ka caur ekrānu skaties uz pavisam citu pasauli. 80 gadu starpība un es sajūtos pazudusi kinoteātra krēslā.
Nekas nav svarīgi.
Visi čuč.

Laužos ar sevi. Kāpēc vakar varēja paspēt gan uz Botānisko dārzu aiziet, gan apdomāt bakalauru, gan lapas pagrābt, gan Zvejnieka dēlu noskatīties, gan atrast grīvu un mēbeles, un mūziku.

Šodiena par īsu. Zobārsts dominē. Vecmamma raud telefonā, ka grib tikt apraudzīta. Kaķis vēl pa tumsu lēkāja apkārt tukšajam ēdiena traukam...

Skriešiem. Skriešiem vien. Un man pat patīk - mēle pār plecu, soma padusē un mati plīvo (kadrs joku lapai). Visu paspēt. Lai būtu padarīta darba sajūta.

Dzīva sajūta.

Visur vienmēr tie paši cilvēki. Tu viņus it kā nepazīsti, bet it kā ar dažiem sveicinies un pavisam noteikti daudzus esi kaut kur redzējis, zini pēc skata un slavas, un droši zini, kur tos satiksi nākamreiz. Tik mierinoši un skaisti.

/The Man in the White Suit ir viegla un ērta filmiņa slapjiem piektdienas vakariem. Un k.suns ir kā vienmēr mans mīļākais kinoteātris slapjiem piektdienas vakariem. Tam nepiestāv popkorns un spīdīgas biļetes. Bet ķiķināšana tumsā un applauisi gaismai iededzoties gan. Smaids apkārt galvai? Vēl vismaz divas stundas.

Pirmais, ko tu pamani, ir zvaigznes. Skaties un briinies, ka tik daudz un pavisam citas.
Otrkaart, uudens griezhas uz otru pusi. Un man shkita, ka taas ir pasakas.

Cilveeki sevi dievina. Lutina un izklaidee. Ruupeejas pirmkaart par sevi, bet paguust arii par visiem citiem. Katru nedeelju kalendaaraa esot vismaz viena sarkanaa diena un visiem ir fiesta. Un siesta. Nepaartraukti. Dievina dziivee un naavee, celj sev pieminekljus un mauzolejus. Rindaas vien. Un staavos.

Miljons balkoninju, no kuriem dziedaat dont krai for mii ardzhentiina un uz kuriem sastaadiit pat veselus kokus un mezhus. Restoraani otrajos staavos - koshas kraasas, haotiska apkalposhana, pusdienas plus viins pa latu. Tam visam pa vidu ir skatuviite, uz kuras seezh seniili vechuki melnos kreklos trinkshkinot gjitaaras un akardeonus, kameer otraa malaa dzied sieviete - nosmeekjeetaa balsii, asaraam aciis, dzied it kaa visa pasaules naakotne no taa buutu atkariiga.

/Vakar es braucu paargaajienaa. Nevis vienkaarshi braucu, bet gan ar 1976 gada mashiinu braucu. Toties apriikota ar prozhektoriem. Nevis taapat braucu, bet tuksnesii braucu. Klupt paar beigtaam goviim, piities viinogulaaju laukos un sadurstiit rokas ar kaktusiem.

Mc2 nopērkamie šokolādes brauniji tiek vienpersoniski (un līdz ar to - vienbalsīgi) atzīti par labako našķi pasaulē. Sevišķi labi baudāmi Daugavmalā, ļaujot vējam plivināt nupat-no-frizētavas matus, kas tādēļ izskatās pat labāk nekā parasti.

Pavisam cits našķis ir Pablo, apmaiņas pasniedzejs no Spānijas. Beidzot ceturtajā kursā, beidzot finiša taisnē, kad biju jau samierinājusies ar apsūnojušo LU sistēmu, parādās viņš. Un cenšas kaut ko iemācīt. Jo viņam tas liekas svarīgi. Let me tell you - reta parādība manā fakultātē.

Par rudeni liecina tikai arvien pieaugošā ābolu būkšķēšanas intensitāte naktīs. Ar domām jau esmu Dienvidamerikā.