stranger to you

Monee ir filipiinietis, kursh parasti ir visnotalj iigns un darbos nomaakts, bet peedeejaas dienas vinsh staigaa kaa sauliite un ir labs pret visiem. Redz ko noziimee viizas pagarinaajums. Angliski vinsh samaaciijies labi, bet mani meegjinaajumi vinjam staastiit par Monee (to, kursh maakslinieks) taa arii palika nesaprasti.

Tu esi mana miiljaakaa glezna, vinsh teica. Juur ma favri peintaan.

Piecas lidostas meenesha laikaa ir piedziivojums. Laika zonu mainja (-2, +1, +1, -1, -6) varbuut nav veseliigi, bet noteikti ir vairaak nekaa interesanti. Koferu stiepshana, transfereeshana, atveershana peec lidostas darbinieku pieprasiijuma, pazaudeeshana, atrashana un nocelshana no lentes NAV viegli.

Puukaina sajuuta. Mana miiljaakaa.

Lidmashiina. Kaut kur no aizmugures atskan maza beerna balss, kas imitee meerkakji: U-u-u-a-a-a.
Man blakus seedoshaa sievete sashutusi: Nu sho eta??
Vinjas meita mierinoshi: Eta nji ja...

Nedaudz veelaak taa pati sieviete nespeej atcereeties cikos vinjai un meitai ir naakamais lidojums.
Meita: nu njipomnju, 17 s chem ta.
Maate dusmiigi: hah... s chem ta!!
Meita: s makaronam.

Tuurists neesaajaas apkaart lidostai un izmisumaa meklee autobusu.
Pieskrien pie taa, kuraa seezhu es un vicinoties ar autobusa fotograafiju vaicaa shoferim: Is this our bus?
Shoferis apluuko focheni, kuraa redzams milziigs divstaaviigs koshi zils autobuss, pamet acis uz muusu autobusu, kursh liidzinaas Riigas ielaas sastopamajiem mikrinjiem un bakstot fochenee saka: same bus, same bus, same colour, same size.

Ar pilnaam rokaam pasi nesamekleesi. Staavu pie paskontroles ar makdonalda maisinju zobos un rakaajos pa somu.
Paskontrolieris smej: You know you can't eat it.
Es sabiistos, tulin shaus, nelaus shkersot robezhu.
Paskontrolieris turpina: The paper is not very healthy.
Es: Mcdonalds isn't very healthy either. I'm starving.
Paskontrolieris: So why do you want to cross the border?
Es: I want to sleep.
Paskontrolieris: Enjoy your sleep.

Cits lidostas darbinieks uzmet aci manam uzvaardam un laikam saskata kaut ko paziistamu: what is a young lady from Latvia doing in this country, luudzu?
Es: I have no idea, paldies.

Aaraa ir 102 graadi peec faarenheita un briidii, kad ir virs 100 neviens vairs nepuulas to paarveerst celsijaa. Vieniigais glaabinsh ir Starbucks ar savu Iced Mocca Frappuchino, no whipped cream.
Viirietis, kas to sagatavo un man pasniedz: don't drink it too fast, you'll freeze your brain.
Es: That's the plan.


/Un tikai tagad es saprotu, ka esmu veel tikai pusceljaa. Hah.

Trinos ap puskrāmētiem koferiem, BP un Arsenāla jaunumiem (jau tagad!), vakardienas avīzēm, kaķi un vīrusiem.
Trinos. Asinos.

Tanzānijā mani sauc par Līfu.

Es esmu kļuvusi tik klusa, tik noslēgta. Es vairs nemāku stāstīt. Un nav jau kam.
Un nav jau jēga, jo nevar. Nav vārdu, lai izteiktu to, kas krājas un krājas, un nogulsnējas, un tiek piemīdīts, un krājas pa virsu vēl.

To vieglumu, kad tu vari dienas darbus uz mazas lapiņas sarakstīt un visu paspēt, un zemenes nopirkt. To bezcerību, kad nekur nav jāiet un visi iegansti ir mākslīgi radīti, lai neviens nevarētu teikt, ka smēķēt ir kaitīgi, jo aiz stūra taču neredz, ne kaimiņš, ne kaķis. To vienaldzību pēc negribēta papardes zieda. To laiskumu pēc 10 un 15 vienādām dienām. To tukšumu pēc izlasītas grāmatas un noskatītas filmas, un četrām dienas laikā...

Nu nevar izteikt, nu. Un to smeldzīgo sajūtu, kas nepamet pat tad, kad visstiprāk smejies, nevar.

Nav jau tā, ka man briesmīgi patiktu taisīt smieklīgus vārdus no alfabēta makorniem. Nav jaut tā, ka man patiktu spēlēt ričuraču.

Es tikai esmu tāda. Sētnieks tavā pakrūtē. Kreisā kaja uz kreisās ribas, labā kāja uz labās ribas, labā roka uz labās ribas, kreisā roka aizslauka tavas salauztās sirds mazos gabaliņus miskastē. Ko es balansēju uz tava vēdera. – nē, neļaunojies. Es nemetīšu tos ārā, vienkārši miskaste bija vienīgais, kas man bija pa rokai. Es nemetīsu gabaliņus ārā. Es tevi atkal salikšu kopā. Vai tad tā nav vienmēr?

Tāda es esmu. To es daru. Tas nav pārmetums, vai žēlabas. Tas ir fakts.

Tas nav kā netīšām zvejot no zupas ārā alfabētu, neskatoties un tad smejoties par to, kas sanāk. Katru reizi nesanāk kaut kas cits.

Vienmēr viens un tas pats. Es esmu tas, kas es esmu. Un es esmu – kreisā kāja uz kreisās ribas – vienmēr.

Siržu sētnieks.

Sakārtoju vietu naktij, sagatavoju to rītdienai.

Un klusiņām aizeju.

Mana ēna nekad nekrīt uz cilvēkiem, kas aizņem tavu dienu.

Klausies.

Jo es nespēju.