stranger to you

Es esmu kļuvusi tik klusa, tik noslēgta. Es vairs nemāku stāstīt. Un nav jau kam.
Un nav jau jēga, jo nevar. Nav vārdu, lai izteiktu to, kas krājas un krājas, un nogulsnējas, un tiek piemīdīts, un krājas pa virsu vēl.

To vieglumu, kad tu vari dienas darbus uz mazas lapiņas sarakstīt un visu paspēt, un zemenes nopirkt. To bezcerību, kad nekur nav jāiet un visi iegansti ir mākslīgi radīti, lai neviens nevarētu teikt, ka smēķēt ir kaitīgi, jo aiz stūra taču neredz, ne kaimiņš, ne kaķis. To vienaldzību pēc negribēta papardes zieda. To laiskumu pēc 10 un 15 vienādām dienām. To tukšumu pēc izlasītas grāmatas un noskatītas filmas, un četrām dienas laikā...

Nu nevar izteikt, nu. Un to smeldzīgo sajūtu, kas nepamet pat tad, kad visstiprāk smejies, nevar.