stranger to you

Šim stāstam būtu jāsākās ar: šodien piedzima Atlantijas okeāns un es jums pastāstīšu kā...

Kā uzrakstīt kaut ko, jebko, kas būtu īsts? Bez skaistiem vārdiem un izteiksmīgiem salīdzinājumiem.

Fakts ir, lidmašīnās nav trīspadsmitās rindas. Nē, ir. Bet tai ir četrpadsmitais nummurs. Saucot lietas citos vārdos, nemainās to būtība. Manuprāt.

Fakts ir, pasaule šobrīd liekas mazāk krāsaina un iedomātās pasaulītes šoreiz tā īsti nepalīdz.

Fakts ir, es (apzināti vai neapzināti) it kā gaidu, kad es apnikšu cilvēkiem. Un brīnos, ka tas vēl nav noticis, un domāju, ka varbūt jau ir noticis, bet viņi izliekās. Dažādu apsvērumu dēļ.

Sniegties pēc miljons krāsainiem cimdiņiem un izmežģīt pirkstus. Nomirt miljons nāvītes un nenomirt. Saukties miljons vārdos bez nozīmes un nespēt neko izteikt, spožāk nekā var izturēt. Spēlēt dzīvi kā mūzikas instrumentu, pat ja to nevar dzirdēt. Celt pilis no drupām un plēst nost kā vīteņus. katru reizi.

Man ir par daudz laika un es to aizpildu ar par daudz domām. Es to īsti nesaprotu, jo man ir interesantas sarunas ar interesantiem cilvēkiem, un es lasu aizraujošas grāmatas, un es rakstu dzejoļus, ar kuriem relatīvi lepojos, un smēķēju kvalitatīvas cigaretes krāsainās virtuvēs, un vinnēju boulingā, un eju svinēt uz bāriem, un plānoju bezcerīgus ceļojumus uz jūrmalu, un es iemīlos, un es iemācos kā nomainīt riepu stindzinošā aukstumā, un es fotografēju, un es mācos, un atkārtoju galvā definīcijas, un es ķeru izdevības, un es mainu matu krāsu, un es valkāju savas mammas rotaslietas, un es izskatos, un es esmu tāda, kāda es gribu būt tik daudzos veidos, bet tas nemiers, tā kņudēšana, vienmēr ir tepat blakus.

Varbūt es sēroju un vēljoprojām neesmu atradusi attaisnojumu faktam, ka mans vecaistēvs vairs nekad neteiks ‘galvu augšā, mazā’ un, ka man tas pietrūks.

Varbūt es pārāk ļoti apzinos labākā drauga trūkumu, smieklu pilnu nakšu trūkumu. Es zinu, ka tur neko nevar padarīt. Cilvēki pārvācas uz Londonu un apprecās, un atrod darbus, un slīkst depresijās. Dažkārt es skatos uz Pārdaugavu un nespēju vairs sevi te atrast. Un es izeju pastaigā apkārt trim kvartāliem un neredzu savu atspulgu. Un man tas pietrūkst.

Tā nav depresija, jo es nejūtos nožēlojama, bet mani sapņi reizēm ir pārāk skaidri un aktīvi un es nevaru nedomāt: kas notika starp septiņpadsmit un divdesmit, un kāpēc es sev iemācīju apzināties, ka reiz man būs krunkas, un kāpēc es jūtos tik nostaļģiska par savu dzīvi, skatoties atpakaļ, pat kamēr es to dzīvoju?

mani vajag izolēt


twaddle

n : pretentious or silly talk or writing [syn: baloney, boloney, bilgewater, bosh, drool, humbug, taradiddle, tarradiddle, tommyrot, tosh]
v : speak (about unimportant matters) rapidly and incessantly [syn: chatter, piffle, palaver, prate, tittle-tattle, clack, maunder, prattle, blab, gibber, tattle, blabber, gabble]

dažreiz es vienkārši gribu sakravāt mantas un aiziet prom.
bet man nepatīk būt vienai ilgstoši.

tā ideja par dvēseļu radiniekiem. divi viena tipa cilvēki.
varbūt tikai tāpēc, ka jums ir daudzas lietas kopīgas, liekas, ka esi atradis savu atspulgu.
it kā tu būtu atradis savu ēnu un atdzīvinājis to.
varbūt tas ir dvēseles radinieks.
lai kas tas arī nebūtu, tas atbrīvo. man liekas.

Tu vari mēģināt
izdzīvot bez burvestībām,
bet Tavas izredzes
ir niecīgas.