stranger to you

sauciet mani par Aparjodu.

pēc tradīcijas, lidojot pirmo reizi ar gaisabalonu, tu tiec nokristīts tās vietas vārdā, kur nosēdies. pirmoreiz Siguldā, un no augšas tik skasiti. un uz slēpošanas trasēm skan mūzika, izrādās. un ja labi ieskatās un zemu lido, tad var redzēt, ko cilvēki zaļās un dzeltenās, un dzīvokļu mājās ēd pusdienās. un zaķus uz sniega nevar pamanīt, bet lapsas gan. un gaisā apmaldīties var.

uz pavisam citas nots: kādas ir manas iespējas šodien tikt līdz liepājai un atpakaļ ar 0.30Ls kabatā? pa pasauli klīst nostāsti, ka, ja kaut ko patiešām vēlās, tad to arī var dabūt. jautajums tikai, vai es to patiešām vēlos...

Ir tādas naktis, kas ir domātas sniega kaujām. Tās ir naktis, kas vislabāk garšo kopā ar salātu lapām un atvadu apskāvieniem, matiem, kas pinās vējā un reizēm – pastaigām, kas beidzās svešu vārtu priekšā dejojot ērmīgas dejas.

Ir tādas naktis, kas ir domātas histeriskām kaķa meklēšanām un laimīgām atrašanām. Tās ir naktis, kad es vedu mājās apreibušos un skatos vecus seriālus dzīvoklī, kas ir svešs un dīvaini pazīstams. Jokojos un atbalstu galvu pret mīkstu plecu, un jūtos ļoti jauna un ļoti iemīlējusies (kompānijā? puisī? seriāla varoņos? vai vienkārši televizora dūkšanā?) kamēr nesākās kārtējā smieklu lēkme.

Un visbeidzot, ir tādas naktis, kas ir domātas filmām kinoteātros (starppaziņojums: noskaties kādu filmu ar vērtību un atrodi kādu, ar ko par to parunāt) un vecām franču filmām televizorā. Nodaļu virsrakstiem, sirēnām un pa ausu galam dzirdētām sarunām. Pēdām slapjā sniegā.

sestdienas ir visskumjākās dienas. jo īpaši tad, kad neviena nav apkārt un kad tu vienkārši nespēj sevi izklaidēt.

es jūtos kā sala, kas nav īpaši jauka. tāda sala, uz kuras nav ēnas vai baltas smiltis, tikai tonnām medūzu visapkārt.

Sākumā bija debesis. Un bija Oktobra pēdējā diena un debesis bija tumšas, bez zvaigznēm un pilnas ar mākoņiem. Un debesis smaržoja kā āda, eļļa un melna gumija.

Sākumā bija zeme. Un zeme bija pārklāta ar cietām koka grīdām un lapu koncentrātu. Un mēs notetovējām zemi ar krītiņiem un spēlējām klasītes.

Un kungs to redzēja un teica, lai top gaisma, lai top draudzība, lai top pankroks.

Pulkstens nepārtraukti rāda vienpadsmit p.m. Mums nepārtraukti ir sešpadsmit. Mums nekad neaptrūkstas cigarešu un mēs vienmēr atrodam narkotikas meitenes vannasistabā un ģitāras lidmašīnās un depresijas un atkarības.

Mūsu dziesma ir "Walk Like An Egyptian" kaverversija. Svētdienās mēs atpūšamies, bet pārējās sešas dienas mēs piederam tukšajai paaudzei, jauni un traki un ļauni eņģeļi. Šogad te, nākamgad Parīzē, Holivudā, Tokijā, kur vien mūsu sapņi mūs nes.

Daži sapņi izjūk. Un daudziem ir pašnāvību rētas, gan horizontālas, gan vertikālas. Un daži eņģeļi spļauj asinis stāvvietās tieši starp mašīnām. Un daži eņģeļi nodzen visus matus. Un daži eņģeļi man atnes smiltis no visiem pasaules nostūriem. Un es dažiem salaužu sirdis. Bet man reti ir žēl. Visiem ir sešpadsmit un visiem ir salauztas sirdis. Tikai tagad man varētu būt drusciņ žēl.

Bet tas kas spīd atmiņās un fotogrāfijās, ir mūsu smaidi, šķībi un balti un plati un starp apaļiem vaigiem un zem ziliem matiem un vasarsraibumiem un mirdzošām acu ēnām. Mēs rakstam dzejoļus, dzeram alu, krājam rētas, laužam sirdis un tiekam salauzti, dabūjam darbus un paliekam īsti un pieauguši un ejam uz prekšu. Bet tanī mirklī, kas dzīvo atmiņās un fotogrāfijās mēs degam spoži un esam, mūžīgi, tik ļoti ļoti jauni.

/ar ‘mēs’ es attiecos uz sevi un vēl dažiem cilvēkiem, kas šinī ierakstā saskata jebkādu jēgu.

//piecas minūtes nepietiekamības sajūtas vienā un vienaldzības otrā telefona galā. Oh yeah.

mana cibiņ-dzimšansdiena.

2 gadi (vai tiešām tik daudz?) kā virpulii.

I must be mad to reveal my secrets on internet.