Ir tādas naktis, kas ir domātas sniega kaujām. Tās ir naktis, kas vislabāk garšo kopā ar salātu lapām un atvadu apskāvieniem, matiem, kas pinās vējā un reizēm – pastaigām, kas beidzās svešu vārtu priekšā dejojot ērmīgas dejas.
Ir tādas naktis, kas ir domātas histeriskām kaķa meklēšanām un laimīgām atrašanām. Tās ir naktis, kad es vedu mājās apreibušos un skatos vecus seriālus dzīvoklī, kas ir svešs un dīvaini pazīstams. Jokojos un atbalstu galvu pret mīkstu plecu, un jūtos ļoti jauna un ļoti iemīlējusies (kompānijā? puisī? seriāla varoņos? vai vienkārši televizora dūkšanā?) kamēr nesākās kārtējā smieklu lēkme.
Un visbeidzot, ir tādas naktis, kas ir domātas filmām kinoteātros (starppaziņojums: noskaties kādu filmu ar vērtību un atrodi kādu, ar ko par to parunāt) un vecām franču filmām televizorā. Nodaļu virsrakstiem, sirēnām un pa ausu galam dzirdētām sarunām. Pēdām slapjā sniegā.