stranger to you

The only thing an artist can do is describe his own face.
You're doomed to being you.
This leaves us free to draw anything since we're only drawing ourselves.
Your handwriting. The way you walk. Which china pattern you choose. It's all giving you away. Everything you do shows your hand.
Everything is a self-portrait.
Everything is a diary.

(c) Chuck Palahniuk

Priecīgu pirmdienu.

Man laikam vienkārši patīk visā saskatīt negatīvo. Glāze vienmēr ir pustukša. Un ieplaisājusi. Un es tikko ar to sagriezu sev lūpu. Un nošķēlu zoba stūri.

Būt kā uzlādētai un lekt pa trepēm izlaižot pakāpienus, apmeto līkumu cigarešu galiem, un nekad nepūlēties elpot… šajās dienās es tik ļoti jūtos kā bērns un viss, ko es gribu ir Peļķi, kurā ielēkt un Kādu, kurš turētu manu roku.

Vakar ārā bija puisis, kas sēdēja uz akmens sienas zem kokiem, kas tūliņ jau izplauks. Naktī viss bija tumšs kā ēnas zem viņa acīm. Ir vēls, tev vajadzētu doties gulēt, viņš man teica un nekad neskatījās man acīs. Jā. Paklau. Nu, ja tev tiešām viss ir kārtībā. (viņš man neatbildēja, tikai novēlēja arlabunakti.)

Es vienmēr gaidu stāstus un es zināju, ka viņam tāds ir, pēc tā kā viņš sēdēja ar sakumpušiem pleciem. Ir aprīlis, bet es vēlarvien redzu savu elpu nakts gaisā, es vilcinos, es košļāju savu lūpu un viņš to neredz, jo viņš neskatās. Bet šonakt es aizlikšu plaukstas priekšā ausīm un neklausīšos, jo es vinnēju Monopolā un miegs velk uz leju manus plakstiņus, un viss man iekšā dejo un dzied, un es esmu savtīga, muļķīga, dumja meitene.

Jā, jums arī vajadzētu iet gulēt. Arlabunakti.

Es kādreiz klausos mūziku tik skaļi, līdz nedzirdu sevi elpojam un domājam. Un tādā veidā es esmu iemācījusies izkāpt no sevis ārā. Atslēgties un paskatīties uz sevi no malas.

Problēma slēpjas tur, ka es nekad neesmu iemācījusies šo izkāpšanas sajūtu izslēgt. Un bieži dzīvojoties pa dzīvi es jūtos vairāk kā vienkāršs novērotājs nevis dalībnieks. Vairāk koncentrējoties uz to kā gaiss smaržo vai cik horizonts ir taisns, nekā uz to, kas notiek manā galvā.

Dažreiz es aizmirstu. Dažreiz es varu ietīties draugu kompānijā vai mūzikā, vai vienkārši dzīvē. Bet vienalga. Vienmēr ir tas klusums, tas atspulgs itkā es būtu stāsta varonis un viss, ko es piedzīvoju, aprobežojas ar teikumiem un nodaļām, un nekas no tā nav līdz galam īsts.

Vissliktāk ir tad, kad palieku viena ar savām domām. Gaidot nākamo rindkopu, nākamo lapas pāršķiršanu.

Tāpēc es klausos mūziku. Uzgriežu to skaļi skaļi, lai pārliecinātos, ka esmu dzīva, ka esmu šeit, ka pēkšņi neizzudīšu. Joprojām jūtu, joprojām elpoju.

Es aizmirsu, ko es gribēju ar šo pateikt. Bet tam laikam arī nav nozīmes.

[Plānoju viltības.
Algoju profesionāļus.]

Šodien ir pavasara diena, nevis piedauzīgs Maijs, kas plīst no puķu pārbagātības, šķiežas ar seksu un ziedputekšņiem. Šodiena ir piesūkusies ar pelēcību pāri laukiem un mājām. Marta saule, tikai mazliet lielāka par mirkšķinošu gaismas aci.

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka tas, ko man vajag, ir mūza nevis spogulis. Dzīve, kas būs kā džempera adīšana, līnija pēc līnijas, process ar ārdīšanu un nepatikšanu, un sāpošiem pirkstiem.

Bet ziemā no tā būs silti, arī pēc tam, kad tas būs izmērcēts Marta dubļos. Tikai, lai pielaistu vārgo sauli pie ādas.

Pat atomkarš nevarētu šodien iznīcināt manu smaidu.