stranger to you

18. aprīlis, 2005. gads – viens gads. Izcepsim kūku un iespraudīsim tajā svecīti... tādu svecīti, kuru nevar nopūst, lai būtu arī smiekli.

Lietas paliek tik sarežģītas, kad tu tās pārāk ilgi analizē... un klausies attiecīgu mūziku.

If we knew what it was we were doing, it would not be called research, would it?"
-- Albert Einstein

/vismaz šonedēļa man ir izplānota līdz pat sestdienas pēcpusdienai.

Mana mamma man jautāja vai man kādreiz esot domas, kas atkārtojās. Domas, kas ir saistītas ar vietām, lietām un skaņām.

Nu, jā mammu, man ir.

Mamma: diētiskais jogurts, "tu esi mana sauliite", "drīz līs"

Tētis: melna kafija zilās krūzēs, fosīlijas, hotdogi, strīpains kokvilnas halāts

Bērnība: saspiesti ķirši, sarkans saldējums

Brālis: saplēsti trauki

Draudzība: sliekas burkās, ūdeņraža pārskābes smarža, vēla septembra auksums, ģenētiski modificēti želejas lācīši

Kaisle: slapja malka augusta ugunskurā, publiskais transports, zemeņu šampūns, vakariņas, brokastis

Mīlestība: smiltis fotoaparātā, dzeltenas piezīmju lapiņas, jūrmalas šoseja, aizlocīti lapu stūrīši

Fin

Buda teica, ka visa dzīve ir ciešanas, ka, lai atbrīvotos no mūžīgā garlaicības un stresa apļa, mums ir jānoliek malā mūsu vēlmes un alkas un jādzīvo kaut kur pāri savām emocijām. Ar kāda cita vārdiem, mīlestībai nav vietas dzīvē, tikai tiktāl, cik tā ir instinkts, mežonīga kaisle, izdzīvošanas mehānisms. Mīlestība, galu galā, ir alka, žaga starp nīkšanu un stresu.

Garlaicība mani iedvesmo.

Stress mani rosina uz darbību.

Nīče it kā teica, ka, jā, pastāv sāpes un šausmas, uzšķērstas vēnas un salauztas sirdis, un adatas, un tenkas.

Jo ir daudz neglītuma starp dzimšanu un nāvi, bet ir arī skaistums.

Nīče grib, lai mēs piedzīvotu to visu un beigās teiktu, ka no visām nelaimēm un depresijām, visām muļķībām un vemšanām, tas ko mēs atceramies ir mirkļi ar neona gaismām nakts tumsā, drebošiem naktstauriņiem, mēnesnīcu, smiekliem, mīlestību un skaistumu.

Atceries pagājušo gadu? Tas, ko es atceros, nav sēdēšana uz asfalta un raudāšana, bet gulēšana Tev blakus, pustumsā trijos am un dziedāšana tikai Tev.

Un Tu smaidīji, seja, kas varētu nogalināt tumsu, tas miegainais, simetriskais smaids, kas mani nogalina katru reizi un Tu teici: “mana meitene”. Tāds klusums un es jutos tik dzīva.

Šodien es slēpjos aiz mākslīgiem smaidiem un uzpūsta prieka. Jo mans prieks ir tas, kas dod man vārdu. Šodien es vēroju meitenes ar dimantiem un konfektēm acīs, un es brīnos, no kurienes rodas tā burvība un kur es esmu to pazaudējusi.

Man vajag balinātāju smadzenēm.

Ar ko es gribu pateikt, ka es nezinu kā es jūtos un nezinu kā to mainīt, bet es esmu droša, ka vēl varu piepildīt savu žurnālu ar muļķībām. Go me.

Murgi katru nakti visu pagājušo nedēļu. Vakar tie bija citplanētieši, kas uzbruka zemei un mēs visi slēpāmies automašīnu veikalos. Lielie logi mūs pasargāja. Es nesaprotu. Es nesaprotu.

katrai tavai raizei ir radīta speciāla, atbilstoša tabletīte. enjoy.