stranger to you

Es mācos Vēsturi un sapņoju par Nākotni, par pagājušo gadu un rītdienu. Un es mēģinu atcerēties vārdus, ko ēģiptieši deva savām zvaigznēm, un prātoju vai labāk ir ticēt Dieviem vai Mīlestībai. (Es izvēlos Mīlestību. Katrs skūpsts ir kā no filmas, vējam rotaļājoties matos.)

Dejot līdz noreibst galva, bārstīt teorijas līdz aptrūkstas elpa. Pieļaut apkaunojošas kļūdas un saukt mani par Mēnessgaismu. Iepīt vārdus domās. Vai tas ir liktenis? Pulksteņa mehānisms?

Es domāšu pārejoši un sprādzienos. Es ļaušu vējam plūst man pāri kamēr es gulēšu. Es ļaušu sev kādu mīlēt līdz nomiršu un neuztraukšos par citām lietām. Varbūt jau rīt.

/I got nothing to do and all day to do it

Nevienam nevajadzētu rakstīt 3am, jo tu nožēlosi uzrakstīto līdzko parādīsies pirmie saules stari un sapratīsi, ka emeiliem tik tiešām nav undo-email funkcijas.

Un man patīk, kad lietas saplīst. Tukša riepa, vilciena stāvēšana, lidmašīnas aizkavēšanās sliktu laikapstākļu dēļ - katra reize, kad pasaule pārstāj griezties kā tai vajadzētu - tas mani atbrīvo.

Es atkal kļūstu par bērnu: ziņkārīga, apjukusi, nezinot, kas notiks tālāk. Uz mirkli, uz elpas vilcienu, man nav pilnīgi nekādas atbildības vai kontroles.

Pa ceļam uz mājām es atradu izmestu puķu pušķi uz trotuāra, netālu no parka. Puķes, kuru krāsas un vārdus es sen esmu aizmirsusi. Es pacēlu labāko, sarkanīgi zeltainu narcisi, un es domāju, kam to atdot. Bet tā būtu mirusi pirms es kādu satiktu. Es sāku domāt par to, cik sen man neviens nav dāvinājis ziedus, jo es neesmu tas meitenes tips, kas kaut ko dabū tikai tāpēc, ka to grib, un es domāju, ka gribu puķes, un es domāju, ka man vajadzētu to uzdāvināt sev.

Un tieši to es izdarīju.

/Vienreiz ļaut citiem runāt un necensties būt uzmanības centrā. To laikam sauc par ieklausīšanos. Šodien man vairāk patīk citu vārdi, nevis savējie. Šodien es neko prātīgu nevaru pateikt. Nevaru izteikt.

Beigu beigās, vārdi ir tieši tas – nekas.

Vakariņu kafija, viegla un salda, un cigaretes. Es nesmēķēju, es ieelpoju. Un ar mazu smaidu es stāstu, ka, ja tas būtu manā ziņā, nelabie ieradumi nekad nenogalinātu un visi būtu neprātīgi, neprātīgi, neprātīgi iemīlējušies, un slīktu sarkanvīnā.

Un es zinu, kas ir mana pagātne: skumji, greizi tetovējumi un lielveikali, raupji pirmie skūpsti un tieksme apskaut katru grāmatu un visus puišus (mīlēt un būt mīlētai). Un es zinu, kas ir mani draugi: dzejnieki un ļaundari ar dzīvām acīm; kad viņi nav ar mani kopā, es nesāju atmiņas par viņiem sev kabatās un bāžu aiz ausīm. Un es zinu, kas ir bezgalība: tā ir lietus, kas gāžas pāri zeķēm un džemperiem, un vakariņu kafiju, vieglu un saldu.

Divi, vispatīkamākie UN vissaprotošākie.

Plus vēl viens, kurš ēd gandrīz jebko, kas ir uzlikts uz dakšiņas.

Diezgan jauka kompānija, manuprāt.

Jēga: nebija tik traki tur sēdēt un domāt, ka viss ir itkā strupceļā, jo daži cilvēki man apkārt lika domāt, ka varbūt, tikai varbūt tā nemaz nav.


Visvieglāk ir domāt, kad atrodies cilvēku pūlī, trokšņu apņemts. Tas ir viens no diviem iemesliem kāpēc es dodos uz vietām, kas dod man šo brīvību.


Es cilvēkos meklēju pierādījumu emocijām un intelektam. Es aizstāvos pret kritiku un esmu lielāka perfekcioniste, nekā man patiktu atzīt. Lielākā problēma, ceļot standartus arvien augstāk, ir fakts, ka tos ir viegli apgāzt. Esmu vairāk es pati nekā iepriekš. Varbūt tas ir laikaposms vai vecums, bet es esmu dorsmīgāka. Es sāku teikumus ar ‘es’ ļoti bieži. Tagad ir laiks atšķetināt savas domas; tagad ir laiks pārvērst plānus darbībās.