stranger to you

Vakarnakt es uz ceļa redzēju mirušu cilvēku.
Viņš gulēja itkā būtu aizmidzis un viņa kurpe mētājās 20 metrus tālāk.
Man pašai muguru rotā divas koši sarkanas švīkas. Sāpīgas.
Un viena vilšanās zilā tintē guļ saburzīta uz zemes starp citām papīra lapām. Ugunskuram.

Cik trausli gan ir cilvēki...

Kādreiz es dzīvoju pēc kalendāriem, skaitīju minūtes, skaitīju dienas. Man varēja pajautāt, kad es pēdējo reizi skūpstījos. Un es būtu teikusi, 2005. gada 28. aprīlī, uz ielas stūra, pirms tramvaja pieturas, desmitos četrdesmit piecās vakarā. Man varēja pajautāt, kad notika pēdējā revolūcija manā galvā, kad es pēdējo reizi mainīju savas domas. Un es būtu teikusi, divpadsmit minūtes un piecdesmit divas sekundes atpakaļ, varbūt par dažām vairāk vai mazāk.

Katra minūte bija svētki. Katra sekunde jaunais gads. Un tā tiešām ir, es atceros, ka kādam teicu, ka vajadzētu svinēt nepārtraukti.

Mēs dzeram savās dzimšanas dienās , lai atcerētos. Mēs dzeram svētkos, lai varētu aizmirst. Un mēs apvelkam datumus kalendārā, lai uz mirkli apstātos. Aizdedzam piemiņas sveces sēru dienās, un aizdedzam salūtu simtgadēs, kožam sev lūpās par to, cik veci mēs paliekam. Cik ātri.

Kas notiktu, ja mēs apmaldītos? Ja oktobris nesauktos par oktobri, vai tas joprojām būtu mans mīļākais mēnesis? Vai sarkanās lapas liktos mazāk brīnumainas? Vai 20 liktos tikpat veci? Vai pārlasītas vēstules nozīmētu tikpat daudz?

Tas ir muļķīgs jautājums. Protams, ka jā.

No otras puses, man nekad nav tā īsti izdevies aizmirsties un vienkārši dzīvot, nekad neesmu draudzējusies ar tagadni. Es neesmu cilvēks, es esmu atspulga atspulgs no cilvēka.

(Es būtu pazudusi bez sava pulksteņa.)

/Kādreiz viss bija savādāk, bet tieši tā pat.

Cik ilgi var rakstīt un runāt par vienu un to pašu? Man apnicis atkārtoties. Man apnicis atvainoties. Pienācis laiks drusku padzīvot. Pag, daudz padzīvot, īstenībā.

Above all else, it is about leaving a mark that I existed: I was here. I was hungry. I was defeated. I was happy. I was sad. I was in love. I was afraid. I was hopeful. I had an idea and I had a good purpose and that's why I made works of art.
--Felix Gonzalez-Torres

Ko vēl var darīt piektdienās?

Būt meitenei ne vienmēr ir forši.

Gribētu ielikt visas skaistās lietas un labos cilvēkus tādā stikla bumbā, kuru pakratot sniegs virpuļo, un nolikt to uz sekcijas plaukta. Es tai ietu garām katru vakaru un varbūt nemaz neapstātos, jo apzinātos, ka bumba vēljoprojām tur stāv. Gandrīz kā dimanti veikalu skatlogos, pārāk dārgi, lai drīkstētu pa īstam pieskarties.

Mūžība ir bērnišķīgs vārds. Nekas neilgst mūžību.