stranger to you

sveshinieks:

Kādreiz es dzīvoju pēc kalendāriem, skaitīju minūtes, skaitīju dienas. Man varēja pajautāt, kad es pēdējo reizi skūpstījos. Un es būtu teikusi, 2005. gada 28. aprīlī, uz ielas stūra, pirms tramvaja pieturas, desmitos četrdesmit piecās vakarā. Man varēja pajautāt, kad notika pēdējā revolūcija manā galvā, kad es pēdējo reizi mainīju savas domas. Un es būtu teikusi, divpadsmit minūtes un piecdesmit divas sekundes atpakaļ, varbūt par dažām vairāk vai mazāk.

Katra minūte bija svētki. Katra sekunde jaunais gads. Un tā tiešām ir, es atceros, ka kādam teicu, ka vajadzētu svinēt nepārtraukti.

Mēs dzeram savās dzimšanas dienās , lai atcerētos. Mēs dzeram svētkos, lai varētu aizmirst. Un mēs apvelkam datumus kalendārā, lai uz mirkli apstātos. Aizdedzam piemiņas sveces sēru dienās, un aizdedzam salūtu simtgadēs, kožam sev lūpās par to, cik veci mēs paliekam. Cik ātri.

Kas notiktu, ja mēs apmaldītos? Ja oktobris nesauktos par oktobri, vai tas joprojām būtu mans mīļākais mēnesis? Vai sarkanās lapas liktos mazāk brīnumainas? Vai 20 liktos tikpat veci? Vai pārlasītas vēstules nozīmētu tikpat daudz?

Tas ir muļķīgs jautājums. Protams, ka jā.

No otras puses, man nekad nav tā īsti izdevies aizmirsties un vienkārši dzīvot, nekad neesmu draudzējusies ar tagadni. Es neesmu cilvēks, es esmu atspulga atspulgs no cilvēka.

(Es būtu pazudusi bez sava pulksteņa.)