stranger to you

sveshinieks:

Man ir par daudz laika un es to aizpildu ar par daudz domām. Es to īsti nesaprotu, jo man ir interesantas sarunas ar interesantiem cilvēkiem, un es lasu aizraujošas grāmatas, un es rakstu dzejoļus, ar kuriem relatīvi lepojos, un smēķēju kvalitatīvas cigaretes krāsainās virtuvēs, un vinnēju boulingā, un eju svinēt uz bāriem, un plānoju bezcerīgus ceļojumus uz jūrmalu, un es iemīlos, un es iemācos kā nomainīt riepu stindzinošā aukstumā, un es fotografēju, un es mācos, un atkārtoju galvā definīcijas, un es ķeru izdevības, un es mainu matu krāsu, un es valkāju savas mammas rotaslietas, un es izskatos, un es esmu tāda, kāda es gribu būt tik daudzos veidos, bet tas nemiers, tā kņudēšana, vienmēr ir tepat blakus.

Varbūt es sēroju un vēljoprojām neesmu atradusi attaisnojumu faktam, ka mans vecaistēvs vairs nekad neteiks ‘galvu augšā, mazā’ un, ka man tas pietrūks.

Varbūt es pārāk ļoti apzinos labākā drauga trūkumu, smieklu pilnu nakšu trūkumu. Es zinu, ka tur neko nevar padarīt. Cilvēki pārvācas uz Londonu un apprecās, un atrod darbus, un slīkst depresijās. Dažkārt es skatos uz Pārdaugavu un nespēju vairs sevi te atrast. Un es izeju pastaigā apkārt trim kvartāliem un neredzu savu atspulgu. Un man tas pietrūkst.

Tā nav depresija, jo es nejūtos nožēlojama, bet mani sapņi reizēm ir pārāk skaidri un aktīvi un es nevaru nedomāt: kas notika starp septiņpadsmit un divdesmit, un kāpēc es sev iemācīju apzināties, ka reiz man būs krunkas, un kāpēc es jūtos tik nostaļģiska par savu dzīvi, skatoties atpakaļ, pat kamēr es to dzīvoju?