M13 0GW

Šonakt, tulkojot filmu, saskāros ar frāzi "You, evil son-of-a...". O, ja vien jūs zinātu, kā man niezēja nagi ierakstīt subtitros "Tu, trakais purva..."

Sasodīts, ko tas nozīmē? Es daudz vairāk ticu tam Iana Kērtisa tēlam, ko radījis Maikls Ziemaspakaļa, un nevis Antons Korbīns. Jānoskatās filma līdz galam, varbūt kaut kas mainīsies.

Jāteic, Keiva jaunajam albumam ir īstena Nerten promo kampaņa (1., 2., 3., 4. un 5.). Es pat nezinu, vai šeit jāsmejas, vai jāraud.

Labrīt visiem, kas kopš bērnības mīl angļu valodu!

Maza dāvaniņa jums, fjokla un mr.hamish:

Mīlu mediķus par viņu pārpasaulīgo cinismu, mīlu rakstniekus par viņu trauslo ironiju. Mīlu arī aktierus/režisorus, jā. Par viņu juteklīgo utopismu. Vai mīlu mūsdienu māksliniekus, nezinu. Pagaidām nav bijis iemesla to darīt.

Saskrēja pūlis: Merķeļa ielā pie cirka, pašā lombardu joslas un marginālā centra sirdī, veikala "Gerkens un Partneri" skatlogā stāv platekrāna televizors. Šovakar tas mierīgajiem garāmgājējiem rādīja Kriminālo Informāciju - asinīm un gļotām notašķīts aizdomās turamais kā dzīvnieks krātiņā vijās un spirinājās, rokas sasietas aiz muguras. Bez skaņas, toties ar subtitriem:

-  Vai jūs dzērāt kopā ar viņu tajā dzīvoklī?

- Jā.

- Kas notika? Kādēļ jūs sakāvāties?

- Es pats nezinu, - aizdomās turamais mēmi kustināja lūpas.

- Vai jūs iznesāt viņu ārā pa durvīm?

- Jā. Mūs centās noindēt ar krāsām... laku, acetonu. Tālāk es neatceros, kas bija.

Trendīgo apgērbu veikals "Absolu" pa blakus durvīm atskaņoja mūždien rotaļīgos Eiropas Hītus. Aizdomās Turamā gīmetni nomainīja zils ekrāns, un pūlis izklīda.

Cik tas bija skaisti!

Spēle Uzmini Žanru (ideja, protams, nav svaiga)

Nosacījumi:

Grupas nosaukums - randoma virsraksts no Vikipēdijas

Albuma nosaukums - pēdējā citāta pēdējie četri (plus mīnus) vārdi

Vāks - trešā pēc skaita bildīte; lapu var atjaunot

Dziesmu nosaukumi - daži pirmie (cik nu kuram vajag) vārdi no katra citāta.

 

Šodien vai rīt es vēlos nokļūt tādās mājās, kur visi jautri dzer un spriež par Būtisko.

Tagad es zinu, kāda ir sajūta, ja tev cauršauj galvu ar 16. kalibru, bet tu nezkāpēc tomēr izdzīvo un pat centies pastrādāt.
Un vēl es zinu, kā garšo aiz taupības apsvērumiem vienā burciņā salieti un nebaltai dienai atlikti hedoniskas uzdzīves pārpalikumi - šnabji, vīni, ali, morsi, šampanieši, et cetera.

Jūs jau redzējāt? Neredzējāt? Katram gadījumam noskatieties.

Pirms vairākiem gadiem, vairs pat neatceros, kādā sakarā, manā dzīvoklī viesojās kāda dāmīte. Pirms ierašanās viņa nebrīdināja, ka ņems līdzi arī savu štuceri - būdīgu, gludi skūtu dzelzceļnieku, divmetrīgu gaļas blāķi. Tad nu lūk, kamēr es vārīju viesiem kafiju, viņš, šis spartiskais gigants, piegāja pie mana grāmatu plaukta un sāka tur kaut ko meklēt. Es aizrautīgi vēroju. Ko viņam tur vajag, grāmatās? Vai viņš vispār zina, kā tādas lietot?

Man par pārsteigumu, milzīgais tēvainis krāva sev blakus, kaudzītē atsevišķi izvēlētus Dostojevska un Balzaka kopoto rakstu sējumus, vārdnīcas, enciklopēdijas. Galvenokārt sērijveida izdevumus. Tā, ko vēl? O, šitas arī derēs, viņš paņēma vēl kaut ko, cik atceros, tas bija Dekamerons, un nolika čupiņas virspusē. Tad, nedaudz padomājis, viņš nopētīja sevis radīto grāmatu izlasi, izstūma to istabas centrā un ērti uzsēdās tai virsū. Smaidīdams, viņš pieprasīja kafiju.

Mana mazā krustmeitiņa Ksenija, 5g., uzrakstīja vēstuli Salavecim - skrebelīgā bērna rokrakstā viņa pavēstīja, ka vēloties mobilo telefonu.

Tagad naktīs (!) zvana:

- Свеник, привет.

- Привет, Ксюша. Ну, что ты мне хочешь сказать?

- А... - Viņa saminstinās, jo nezina, kas jāsaka tālāk, - а как твои дела?

- Хорошо, Ксюша. А как твои?

- Хорошо, - smejās, - а что ты делаешь?

- Да так, ничего.

- Нет, а в каком ты сейчас положении?

Tāda, lūk, paaudze. Atceros, es viņas vecumā rakstīju tam pašam mītiskajam tēlam: Mīļo Salavecīti, uzdāvini man, lūdzu, tādu sieru, kuru apēdot es kļūtu tik maziņš, ka varētu paslēpties rotaļu pistolē.

Bet vai jūs pamanījāt, cik daudzi brīnišķīgi cilvēki šajā gadā izzuda? Pamanījāt. Bet starp tiem bija arī Inese Ēvalde, Antons Kūkojs un Jānis gailums. Iespējams, Latgale šogad ir vairāk zaudējusi, nekā ieguvusi.

Pirms dzeri, ieseivo

Iedomājies - piektdienas vakarā tu nāc mājās gar veikalu. Tu ieseivo, brīdi padomā, ieej veikalā un saki - Man, lūdzu, divus agdamus, nē, labāk četrus, un to Canadian Gold. Brīnišķīgi. Ā, - tu piemetini, - dodiet arī to Vārpu. Nē, to lielāko. Paldies,- Tu norēķinies, izej ārā un ieelpo Agdama malku kopā ar dzestro gaisu. Vakars ir sācies.

Tu pamosties ar visām drēbēm, svešā dzīvoklī, vai arī mājā, vai kas tas tāds vispār ir? Visapkārt pazīstami un nepazīstami ķermeņi, gaisā odekolona smārds, galvā dunoņa un smagums, iemigt atpakaļ vairs nav iespējams. Atnesiet ūdeni. Neviens neatsaucās. Tu aizrāpo līdz virtuvei un atgriez krānu, tas gurkst un drebinās, līdz izspļauj brūnu, rūsainu samazgu šalti. "Nē," tu nodomā, un ielādē.

Un jau pēc brīža tu atkal nāc mājās piektdienas vakarā. Sasniedzis veikalu, tu apstājies, brīdi padomā un paej garām.

 

Kārtējo reizi, klīstot pa savu dzimto, sen aizmirsto provinci, nonācu koju pagalmā. Viss pa vecam, tieši tā, kā atstāju, aizbraucot uz visiem laikiem - ierūsējušas šūpoles, tādas, uz kurām var uztaisīt "saulīti", piemīzta smilšukaste. Divas Hruščova piecstāvenes - Mākslinieku dienesta viesnīca, blakus nabagmāja. Klaiņoju turp-atpakaļ, aplūkojot katru nostūri. Drēgna un vējaina rudens pēcpusdiena, cilvēki ieslēgušies savās istabās, klusums. Jaunkundze sarkanā halātā, dvieļa turbānu ap galvu un šampūna pudeli padusē, ātri šķērsoja rotaļu laukumu. Skrien ātrāk, zoss, izsaldēsi tak smadzenes un dabūsi meningītu. Ej nu sazini, viņiem laikam atslēguši ūdeni. Jā, es iedomājos, gandrīz nekas nav mainījies, ja neskaita to, ka šeit vairs nevienu nepazīstu. Mani logi. Četri stāvi, katrā četri abās pusēs, 4x2x4, 32, plus četri kāpņutelpā. Trīsdesmit seši logi, un visi manējie, bet aiz katra kāda sveša dvēsele. Un, protams, pirmais stāvs, kreisā puse. Logs, caur kuru savulaik iekāpu dzīvē. Pienācu tuvāk. Jā. Arī istaba kopš maniem laikiem nav pārkārtota. Es pastiepos uz pirkstgaliem, aizskāru palodzi, palēcos, pievilkos, ieskatījos dziļāk. Viss ciet. Neviena nav mājās. Sarkanas drapērijas aizklāj pleķus uz tapetēm. Dzelteni matrači tieši zem palodzes - vienmēr bija jākāpj uzmanīgi, lai neieveltos guļvietā ar apaviem. Grūti tā turēties. Es nokāpu no palodzes, lai pierakstītu dzejoli, kas iešāvās prātā, atkārtojot kāpšanu pa viņas logu. Drausmīgs vējš. Sasodīts, lapas plivinās pa gaisu, tā taču ne sūda nevar pierakstīt! Pretējā pagalma pusē kāda būtne, matiem plīvojot, tieši tāpat centās savaldīt plāno papīru. Cik muļķīgs skats, es nodomāju. Divi dzejnieki meklē aizvēju.

Neatceros ne rindas no tā dzejoļa.

 

Beidzot sapratu, kas man visus šos gadus ir licies tik smieklīgs - mans radinieks spilgti oranžos bikšturos stāv istabas vidū, dūres sānos saspraudis, un rāj savus bērnus:"Tūlīt jūs man siksnu dabūsiet!"