Kuzmina jaunskunga sniega izjūta. Ardievas Rīgai.
Pirmkārt paldies visiem, kurus satiku LV tripa laikā, par jauko atkalredzēšanos, tostarp Fjoklai, Hamišam, Lõrai, Dejot, Jedritvai, Simamuročkam, Ulvim, Krišjānim, Marijai un Rasela Krova sekretārei.
Otrkārt atvainojos visiem (tostarp jo īpaši Marijai), kurus satikt nepaspēju. Vainīgs :)
Bet kaut kādu dīvainu iemeslu dēļ vēlme pēc iespējas ātrāk aizšmaukt atpakaļ bija nepārvarama, un tā nu es nepārvarēju vēlmi un pāragri aizšmaucu atpakaļ. Varbūt dēļ sniega, kas to lai zin. Es pavisam, pavisam godīgi nespēju izturēt sniegu. Jau no skata vien mani pārņem sajūta, ka visas lielās, viduvējās un pat vismazākās cerības ir aizsalušas un ap pavasara laiku sprāgs pušu kā vecas rores.
Kad pirms 8 vai 9 gadiem šo pašu cerību motivēts pārcēlos uz Rīgu, bija ziema, ļoti līdzīga šai. Viss, kas notika tajā ziemā, bija briesmīgi. Manos plaši pazīstamajos Brīvības ielas apartamentos tolaik mitinājās ļoti īpatnēja alkoholiķu, šizofrēniķu, 2. grupas invalīdu un zvērinātu ielasmeitu ģimene ar nosaukumu Jakuši, vājprātīga milicijas kapteiņa pēcteči. Rores bija aizsalušas, un es kausēju sniegu kastrolī uz Jotul krāsniņas, kas ne sūda nespēja piesildīt mitro istabu. Es daudz vazājos pa pilsētu, un dažkārt bija pagrūti atcerēties, kur pēdējo reizi tiku nakšņojis.
2009. gada ziemā šajos pašos apartamentos veiksmīgi nobruka skurstenis, ieaijājot mani saldā tvana gāzes miedziņā. Un toreiz es nonācu pie fantastiska secinājuma: Taupīt laiku ir pilnīgi bezjēdzīgi, dzīve jāiekārto pēc savas patikšanas tūlīt un tagad, un nospļauties par normām un viedokļiem, kas to aizliedz.
Tāpēc es saku ardievas Rīgai un priecājos par visām labajām lietām, kuras man ir laimējies tur piedzīvot. Thank you.
Otrkārt atvainojos visiem (tostarp jo īpaši Marijai), kurus satikt nepaspēju. Vainīgs :)
Bet kaut kādu dīvainu iemeslu dēļ vēlme pēc iespējas ātrāk aizšmaukt atpakaļ bija nepārvarama, un tā nu es nepārvarēju vēlmi un pāragri aizšmaucu atpakaļ. Varbūt dēļ sniega, kas to lai zin. Es pavisam, pavisam godīgi nespēju izturēt sniegu. Jau no skata vien mani pārņem sajūta, ka visas lielās, viduvējās un pat vismazākās cerības ir aizsalušas un ap pavasara laiku sprāgs pušu kā vecas rores.
Kad pirms 8 vai 9 gadiem šo pašu cerību motivēts pārcēlos uz Rīgu, bija ziema, ļoti līdzīga šai. Viss, kas notika tajā ziemā, bija briesmīgi. Manos plaši pazīstamajos Brīvības ielas apartamentos tolaik mitinājās ļoti īpatnēja alkoholiķu, šizofrēniķu, 2. grupas invalīdu un zvērinātu ielasmeitu ģimene ar nosaukumu Jakuši, vājprātīga milicijas kapteiņa pēcteči. Rores bija aizsalušas, un es kausēju sniegu kastrolī uz Jotul krāsniņas, kas ne sūda nespēja piesildīt mitro istabu. Es daudz vazājos pa pilsētu, un dažkārt bija pagrūti atcerēties, kur pēdējo reizi tiku nakšņojis.
2009. gada ziemā šajos pašos apartamentos veiksmīgi nobruka skurstenis, ieaijājot mani saldā tvana gāzes miedziņā. Un toreiz es nonācu pie fantastiska secinājuma: Taupīt laiku ir pilnīgi bezjēdzīgi, dzīve jāiekārto pēc savas patikšanas tūlīt un tagad, un nospļauties par normām un viedokļiem, kas to aizliedz.
Tāpēc es saku ardievas Rīgai un priecājos par visām labajām lietām, kuras man ir laimējies tur piedzīvot. Thank you.
Vēja spārniem un šviukš un prom bija un es vispār nekā nesapratu