![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
3000 jūdžu augstumā virs vecās Eiropas es saspringti domāju par to, vai mēs lidosim arī virs Parīzes, vai es to saskatīšu caur mākoņu gūzmu, cik liela izskatīsies Francijas Eifeļa Vīrišķība un vai mana paģirainā galva no spiediena maiņām uzsprāgs pirms vai pēc tam, kad to ieraudzīšu. Iveta jutās tieši tā pat un domāja kaut ko ļoti līdzīgu. Arī viņas paģirainā galva draudēja sadalīties miljons frakcijās, un tas vienoja mūsu prātus un dvēseles kopējā Keruakā.
Ierodoties Mančesterā mēs paķērām taksi un lepni noteicām: "Hotel International, 34 London Road", uz ko šokolādes krāsas taxidraivers atbildēja ar visai sarkastiskiem smiekliem.
- Lots of gay activity happening in this hotel,- viņš teica, - especially in this bar right there.
- Well we won't be stopping there for a pint then, - mēs atbildējām.
- That's why they call it Gay Village, you know, - paskaidroja šokolādes krāsas taksists. Mēs, protams, tikai smējāmies. Bet viesnīcas reģistratūrā aiz letes sēdēja divi maigi un aizdomīgi labi kopti kungi. Viens no viņiem, tas, kura mutē atradās ne vairāk par IV dīvainas formas zobiem, ļoti plati smaidīja, ļoti laipni runāja un kopumā uzvedās nepiedienīgi pieklājīgi.
Interesanti, ka nekur internetos šī rajona nosaukums neparādās, un arī vietējos mēdijos tas tiek pieminēts tikai kā "Village", kas vispār ir diezgan nepolitkorekti gan pret "ciemata" ļaudīm, gan pret, piemēram, tādiem stulb. kā mēs, kuri neko pat nenojauš. Galu galā šī vieta atrodas tik pat centrālā lokācijā kā Berga Bazārs, ja ne vēl centrālākā.
Varavīkšņotais karogs, starp citu, plīvo tieši zem mūsu loga, blakus klubiņam "Twisted Wheels", kur puikas falsetā dzied
"The Lion Sleeps Tonight" karaoke versiju līdz pulkstens diviem (2) naktī. Viesnīcas paneļotie gaiteņi vijas neatšķetināmos labirintos(lai tiktu līdz mūsu istabai, ir jāiziet caur vismaz sešām ugunsdošības durvīm), istabas kā tādas smaržo nedaudz funky, bet kopumā es aizvien biežāk aizdomājos par to, ka mani bērni un mazbērni visticamāk būs briti.
Ierodoties Mančesterā mēs paķērām taksi un lepni noteicām: "Hotel International, 34 London Road", uz ko šokolādes krāsas taxidraivers atbildēja ar visai sarkastiskiem smiekliem.
- Lots of gay activity happening in this hotel,- viņš teica, - especially in this bar right there.
- Well we won't be stopping there for a pint then, - mēs atbildējām.
- That's why they call it Gay Village, you know, - paskaidroja šokolādes krāsas taksists. Mēs, protams, tikai smējāmies. Bet viesnīcas reģistratūrā aiz letes sēdēja divi maigi un aizdomīgi labi kopti kungi. Viens no viņiem, tas, kura mutē atradās ne vairāk par IV dīvainas formas zobiem, ļoti plati smaidīja, ļoti laipni runāja un kopumā uzvedās nepiedienīgi pieklājīgi.
Interesanti, ka nekur internetos šī rajona nosaukums neparādās, un arī vietējos mēdijos tas tiek pieminēts tikai kā "Village", kas vispār ir diezgan nepolitkorekti gan pret "ciemata" ļaudīm, gan pret, piemēram, tādiem stulb. kā mēs, kuri neko pat nenojauš. Galu galā šī vieta atrodas tik pat centrālā lokācijā kā Berga Bazārs, ja ne vēl centrālākā.
Varavīkšņotais karogs, starp citu, plīvo tieši zem mūsu loga, blakus klubiņam "Twisted Wheels", kur puikas falsetā dzied
"The Lion Sleeps Tonight" karaoke versiju līdz pulkstens diviem (2) naktī. Viesnīcas paneļotie gaiteņi vijas neatšķetināmos labirintos(lai tiktu līdz mūsu istabai, ir jāiziet caur vismaz sešām ugunsdošības durvīm), istabas kā tādas smaržo nedaudz funky, bet kopumā es aizvien biežāk aizdomājos par to, ka mani bērni un mazbērni visticamāk būs briti.